Kurvjzieža kontemplācijas

Spēcīgs pilnmēness šoreiz trāpījies, ruma dēmona apsēstie internetā kliedz kā pāvi un svaidās kā zivis sausumā.

Ja nu februārus ir iespējams par kaut ko mīlēt, tad vienīgi par rīta un vakara mijkrēšļiem, vērojot kā diena starp tiem lēnītiņām stiepjas garāka. Man gan īsti nepietiek kontemplatīvā gara, lai no tā gūtu pilnvērtīgu baudu, bet tomēr, bet tomēr...

Vai tiešām kāds no jums pazīst cilvēku, kurš apzināti par sevi lieto konceptu "meklēt (atrast) sevi"? Šī frāze pastāv ārpus dumjiem žurnāliem?
Dabā esmu to dzirdējusi, šķiet, tikai vienreiz - Rēzeknē, kur biju iemaldījusies divdienīgā literatūrzinātnieku konferencē, mēs ar vienu no literatūrzinātniecēm rīta agrumā, varēja būt ap septiņiem, devāmies uz tuvāko spēļu zāli kā vienīgo vietu, kur tādā stundā bija pieejama kafija. Lūk, un tur nošņurkuša izskata tēvadēls ar sarkanām acīm un brendiju izelpā mums teica, ka viņš vēl meklējot sevi. Mums esot labi, jo mēs izskatoties kā sevi jau atradušas.