Kurvjzieža kontemplācijas

Esmu pietiekami drosmīga, lai domātu atšķirīgi.

Cilvēks patiesi, pirmkārt, ir stāstu kopums, otrkārt - situatīvi mainīga, fleksibla sistēma, kas atšķirīgi izpaužas dažādās attiecībās.
A, kurš vienmēr krāpis B, nekad nekrāps C; viņš ir bijis vardarbīgs pret D, bet izturas pieglaimīgi pret E, pakļaujas F un tiecas dominēt pār G, konfliktē ar H, piebalso J, baidās no K, kūst maigumā pret L, saplok dievinošā apbrīnā pret M, utt., utt.
Tiklīdz es kādu nosaucu par draņķi, liekuli, jaukumiņu vai nūģi, es raksturoju tikai viņa izturēšanos pret mani noteiktā kontekstā - kurš mainītos, ja es pati būtu mazliet vairāk B-īga, C-īga, D-īga, utt...
Reizēm man šķiet, ka subjektivitātes nav, ir tikai intersubjektivitāte. (Joks, protams.)

Ā, un vēl - visaplamākā stratēģija pasaulē ir "iepriecināt kādu, lai viņš mani mīlētu" tā vietā lai "iepriecinātu kādu, tāpēc ka viņu mīlu".
Ja tā padomā - vispār fundamentāla kļūda ir "gribēt būt mīlētam" tā vietā, lai "gribētu mīlēt". Un attiecīgi - mīlētu, jo mīlestība, kā zinām, ir gribas akts.

Varbūt ieliet sev mazliet balzama? Citādi rakstam kā nevaru, tā nevaru pieķerties...