Kurvjzieža kontemplācijas

Mani vienīgie divi iespējamie eksistences režīmi:
a) pilnīgs Oblomovs, ja pat ne dārzenis - uzņemu skābekli, izdalu CO2, jūtu mirkļus kā mūžībā krītam un nekustinu nevienu ekstremitāti;
b) histēriska kāmīša ritenis, aizelsusies brāžos no viena pasākuma uz otru, visur ietraucos pēdējā mirklī, vai desmit minūtes pēc sākuma, naktīs klabinu tekstus, dedlainam svilinot pakausi, uz dažām stundām saļimstu gultā (vai uz citas horizontālas virsmas), tad lecu augšā, atgriežos pie neizslēgta datora un turpinu, līdz vienā mirklī sastingstu prokrastinācijā, žēli murminādama: tonevarpaspēttonekādinevarpaspēt...

Gribēju nomainīt izdegušu spuldzi, sasodītais cokols kārtējo reizi palicis patronā. Man tā gadās bieži, jo spuldzes manā dzīvoklī izdegot mēdz nevis gaudeni apdzist, bet ar priecīgu paukšķi eksplodēt. Rupji lamādamās, ņēmu plaķenes un nazi, rāpos uz trepēm, mēģināju skrūvēt laukā, taču izskatās, ka tas draņķis ir iekusis (?), ja kaut kas tāds vispār iespējams. Katrā ziņā - tagad esmu šo kārtīgi saplacinājusi un ļoti samazinājusi iespējas ieskrūvēt jaunu spuldzi.
Vai tiešām būs jāpērk jauna lampa?