Kurvjzieža kontemplācijas

Nokavēju kādā aptaujā ierakstīt: "Mīļā meitene, galvenais - neklausi tās moralizējošās vārnas! Viņas nezina pašas, ko ķērc, bet tās, kuras ir uzklausījušas - tās sakalst, apdziest un izžūst. Es reiz gandrīz uzķēros. Nevajag, mīļā."
Jebšu dzīve nav, bļa, melnbalta, un dzīve nav no Vecās Derības izplēsta baušļu lapiņa, un neviens princips nav universāls, bet, ja tev šķiet, ka ir, tu tikai vēl neesi nodzīvojis līdz īstajai konfrontācijai, kurā tu šo principu samīsi kā gliemezi, izsūksi kā austeri, norīsi, atvemsi, noskalosi podā.
Jebšu viss var būt inde, un viss var būt zāles.
Jebšu pasaule ik reizi sākas no jauna Ēdenē, mirkli pirms Viņa un Viņš pamanījuši savu kailumu.

Ai, jel manu vieglu prātu. Sagribēju brutu, ielēju sev brutu, izdzēru glāzi un tad tik atcerējos, ka vajadzēja pirms tam uzrakstīt vēl divas lappuses angļu mēles gramatikas vingrinājumu.

Starp citu, kāpēc tie mudaki, kurus besī visas esošās un iespējamās urbānās reālijas, turpina dzīvot pilsētās un agresīvi īdēt, nevis mauc uz saviem pāķiem mūžīgā laimē diet?