Kurvjzieža kontemplācijas

Ričmonda lielākā kaislība ir un paliek mocīši - gan stāvoši(tie ir jāapčurā), gan braucoši (tie ir jānoķer). Vispār jebkurš objekts, kas ātri pārvietojas, ir jānoķer, jo objekts, kurš slepus vai atklāti nevēlētos tikt noķerts, nevienu neprovocētu ar ātru pārvietošanos. Savukārt objekti, kuri ātri pārvietojas, skaļi dūkdami (t.i., kamenes un mocīši, jo īpaši pēdējie - viņi ir lielāki un dūc skaļāk) pavisam nepārprotami deklarē savas alkas tikt noķertiem.
Īsti nav zināms, ko Ričmonds darītu ar noķertiem mocīšiem. Droši vien pārvilktu mājās, saliktu rindā pie kumodes un katru rītu svinīgi paceltu kāju pie katra no tiem.
(Iespējams, iepriekšējā inkarnācijā viņš bijis mazs, lecīgs baikeris.)

Man patīk kalsni un muskuļoti ķermeņi, reizēm ar skaudību (kurai dīvainā kārtā pat nepiejaucas seksuāla iekāre) vēroju uz ielas vai parkos skrienošos vīriešus, viņu stiegrainos apakšstilbus, viegli iezīmētos bicepsus, to dizainisko vienkāršību, kas ļauj attīstīt daudz lielāku ātrumu nekā es jebkad varēšu, pacelt lielākus smagumus nekā es jebkad varēšu. Protams, auglīgāk būtu nevis apcerēt, bet pašai paņemt hanteles, vai uzvilkt krosenes un sajust kaut mazu daļiņu tās brīnišķās sajūtas, kad muskuļu šķiedras nospriegojas, kad plaušās ieplūst skābekļa papilddeva, galu galā - kad tu piepeši apjaut, ka vari izdarīt daudz vairāk nekā pirms pusgada, vai mazliet vairāk nekā pirms mēneša. Pasaulē ir maz kā pievilcīgāka par spēku, ātrumu un veiklību, un es ar nelielu nīgrumu domāju par sava ķermeņa ierobežotību šajā ziņā (jā, protams, esmu pārāk maz darījusi arī esošo iespēju izkopšanai, mea culpa, mea culpa).
Un īsti pat nesaprotu, kādus "trauksmainus, iracionālus spēkus manī" uzrunā šī intīmās higiēnas piederumu reklāma, taču skatos to atkal un atkal, lai gūtu mazliet sirdsmiera un  iedvesmas.