Kurvjzieža kontemplācijas

Kādu vakaru, staidzinot Ričmondu, ielas pretējā pusē pamanīju divus neliela auguma cilvēkus. Viens no tiem bija stabils un balstīja otru, kurš gāzelējās, krita un nespēja saglabāt līdzsvaru. Ieskatījusies ciešāk, sapratu, ka pirmā - stabilākā - figūriņa ir apmēram desmit gadus vecs puika. Otrā - grīļīgā - bija apmēram mana vecuma sieviete (kaut gan sievietēm manā rajonā noteikt vecumu mēdz būt sarežģīti. Vīriešiem arī.)
Puika, turēdams sievieti zem elkoņa, visbeidzot atslēja viņu pret mājas sienu. Viņa mēģināja nostāties taisni, taču ceļu locītavas bija pārāk ļenganas, un viņa nošļuka sēdus uz ietves, murminādama kaut ko, kas izklausījās pēc lūguma visai pasaulei likt viņu mierā, atpisties un iet dirst. Tikmēr puika bija atvēris ārdurvis, nostiprinājis tās pavērtas, un, lietišķi nolamājies, atkal satvēra sievišķi un iestiepa kāpņutelpā.
Durvis aizcirtās, un tālākās abu vakara gaitas man palika nezināmas.
Visticamāk - šī sieviete (kuru es nekādi negribu nosodīt) ir mazā puikas māte. Tādā gadījumā viņai - saskaņā ar mūsu Saeimas un valdības viedokli - piemīt īpašā maternitātes apjēga un empātijas spējas, kuras atšķir dzemdējušu sievieti no nedzemdējušas, un pēc kurām neviena klostermāsa, māti Terēzi ieskaitot, nekad nevarētu pat tiekties...

Man ļoti nepatīk, ja gadalaiki ķēmojas un iztaisās par to, kas viņi nav. Piemēram, ziema tēlo it kā vēlu rudeni, it kā agru pavasari. Izskatās pēc vecas palaistuves, kura mēģina uzdoties par nimfeti. Vai pēc maza puisīša, kurš neveiksmīgi parodē vectētiņu. Vai arī pēc nelaimīgas amerikāņu meitenītes, kuru psiha māte saģērbusi un sakrāsojusi skaistumkonkursam.
Lūk, tāpēc man nepatīk šis februāris, kurš mēģina sevi pārdot par martu. Vai novembri, ej nu šo saproti.