Kurvjzieža kontemplācijas

Gads iesācies ar salšanu un Ostrovska tulkošanu. Bruts izdzerts, kamambērs apēsts, priekšā vien miljoniem darbu.

Šodien prokrastinējot un skatoties bildītes internetā, nodomāju, ka gan vīrieša, gan sievietes ķermenī skaistākie tomēr ir un paliek muskuļi. Tas ir, vērojot visādu sportistu attēlus un vērojot savu reakciju uz tiem, konstatēju, ka man neprātīgi patīk vīrišķīgas vēderpreses ("klucīši", ziniet), bet es uz tām skatos nevis ar seksuālu iekāri, bet gan ar skaudību. Ļoti gribu sev tādu presīti, un nebūt ne kā autoerotisku fetišu - nu, lai varētu bildēt selfijus un tīksmināties - bet gan lai varētu sajust savu ķermeni kā stingru, spēcīgu, varošu.

P.S.
(Es zinu, ka tāpēc nevajag bildītes skatīties, vajag noklāt uz grīdas deķīti un sākt atliekties n reizes, nestāstiet man to, lūdzu.)