Kurvjzieža kontemplācijas

Tad, kad es reiz nokļūšu ellē (un kur gan citur lai es neizbēgami nonāktu laiku beigās?), tur noteikti būs jāsēž aplītī, un parādi komandēs kāda hiperaktīva ļoti pozitīva skautu vadone (vai komjauniešu, vai pionieru... vai kādas NVO līdere, tur nav nekādas starpības) ar baltiem zobiem un modīgu akcentiņu kā pēc erasmā pavadīta gada. Vai tāds pats puiškāns - šādu vīriešdzimuma sātanu ir mazāk, bet viņi pastāv. Un viņa vai viņš plati atšiepsies smaidā un citu pēc cita spļaus ārā visādus aisbreikerīšus, kur katram vajadzēs iepazīstināt ar sevi un uzdot jautājumus citiem, un to visu pavadīs entuziastiski smiekli un enerģiska galvas māšana, varbūt pat aplausi, o, jā!
Un es sēdēšu aizvērtām acīm un šausmās sapratīšu, ka pat nevaru še nevienu pasūtīt uz elli, jo akurāt ellē mēs jau te visi esam, un ka šis mirklis iestiepsies mūžībā - vēl mūžīgākā mūžībā nekā citi šādi mirkļi.