Kurvjzieža kontemplācijas

Kāda doma uzmācīgi bieži pēdējā laikā apciemo manu prātu. Manīju to tur iebrāžamies gan jezgas sakarā ap trako pilotu, gan arī lasot par Nepālā iesprūdušajiem latvju alpīnistiem, taču pilnīgi noteikti tās nav vienīgās reizes. Neesmu vēl domu skaidri un izvērsti līdz galam izdomājusi, bet tās pamatā ir vēlme saprast lielum lielas daļas mūsdienu labklājīgo cilvēku nesatricināmo pārliecību, ka pasaule ir un tai jābūt drošai un sterilai vietai, kurā nemēdz gadīties nedz nejaušas nelaimes, nedz katastrofas, nedz slimības, nedz, pasargdies, nāve, bet, ja kas tāds tomēr gadās, tātad Kāds ir bijis nepiedodami nolaidīgs, ir steigšus jāmeklē vainīgais un ļoti jāuzmet lūpa, vienlaikus sitot kājiņu pret grīdu un brēcot pēc garantijām, ka nekas tamlīdzīgs vairs nekad negadīsies. Droši vien šī pārliecība ir nesaraujami cieši saistīta ar ticību, ka eksistē kāds noteikumu kopums, kurus stingri ievērojot, mēs visi varētu būt potenciāli mūžam laimīgi, neievainojami un, iespējams, pat nemirstīgi.
Man tas šķiet savādi, jo pati esmu pasauli allaž uztvērusi kā vietu, kur notiek itin viss, tai skaitā nelaimes, smagi zaudējumi un nāve, un nekāda pareizā uzvedība nevienu no tā nespēj pasargāt.
Gan jau kāds psihoanalīzes mīļotājs man norādītu, ka tas ir tikai iedzimts vai iegūts Tēva figūras defekts, vai pat iztrūkums manā psihē.:)