Kurvjzieža kontemplācijas

- Man šķiet, ka tu to sunīti kārtīgi nebaro. Paskat, cik viņš žēlīgi skatās.
- Viņš no rīta atstāja neizēstu sausās barības bļodu, - es aizrādīju. - Protams, aprija visu, kas kaķiem bija palicis pāri, un savējo tikai pašņakarēja, bet viņš noteikti nav badā.

Ričmonda skatiens kļuva aizvien lūdzošāks. Izstiepis kaklu, viņš bikli tuvināja purnu mātes rokām, kas lobīja ar mizu vārītos kartupeļus. Nenovērsdams gandrīz asarainās ubagotāja acis, viņš paņēma zobos kartupeļa mizu un, nedaudz vaikstīdamies, apēda.

- Nu, ko es teicu! Ēd kartupeļu miziņas kā kara laikos. Nāc, mīļumiņ, es tev iedošu pienā vārītus putraimiņus ar sviestiņu, speķa ādiņas un desiņu.

- Mammm, nevajag! - es iebrēcos, bet bija jau par vēlu.

Kad pēc pusstundas gāju mājās ar savu beidzot normāli paēdināto trūkumcietēju, viņš, ticis līdz trešajam krūmam, viegli norīstījās un sāka vemt. Putras kaudzīte (pieniņā un sviestiņā vārītā), tai blakus žūksnis speķādiņu, desa, norīta gandrīz tāda pati kā sagriezta...
Ticis galā, Ričmonds man draiski pamāja ar asti un priecīgi lēkšoja mājup.
Mājās viņš garlaikoti paskrumšķināja no brokastīm atlikušo sauso barību un metās spēlēties ar bumbiņu.
Ir labi ļaut citiem justies dāsniem.

Un vēl, mani dārgie draugi, pavisam drīz, jau pēc četrām dienām, ir Čaharšanbe-Suri - saules gada pēdējā trešdiena. Irānā visi īsteni indoārieši šajā dienā pec saulrieta kur ugunskurus sētās un laukmalēs, pie kuriem ģimenei sanākt, ēdot, dzerot un kopābūšanu svinot . Tas jādara, lai aizejošā gada bēdas, neveiksmes un slimības ugunī sadeg un lai saules atnākšana tiek godam sagaidīta. Jaunākie un drošākie lec ugunskuriem pāri - jā, jā, lai veselība, lai laba raža un lai odi nekož. Visādi musulmaņu kārtības policisti gan patrulē un par šitādu pagānisku izdarīšanos raksta protokolus (ja vien policists nav kaimiņa brālēns, vai citādi labs cilvēks), tā ka var atrauties nonākšanu iecirknī, Tālbergu Tāļa manierē samargota sprediķa klausīšanos, vai pat administratīvo sodu.
Taču jau pusotru gadu tūkstoti nīdētā indoāriešu tradīcija zaļo kā kupla nezāle, ugunis deg laukos un pilsētu nomalēs, ļaudis dedzina kaites un ligas, mullas burkšķ, bet Allāhs vēlīgi smaida bārdā. Lī-īgo, lī-īgo!

Starp citu, es joprojām neesmu redzējusi šī gada Pirmo Taureni. Toties pirmais motociklists bija jau pirms divām nedēļām. Melns ar sarkanu.