Kurvjzieža kontemplācijas

Viens no lielajiem psiholoģijas noslēpumiem man ir iemesli, kas liek visai daudzām sievietēm pieslieties uzskatu sistēmām, kuru ietvaros viņas pašas - tāpēc, ka sievietes - tiek dehumanizētas un padarītas par objektiem. Es varu nosacīti un daļēji saprast (kaut arī nejūtot emocionālu empātiju) infantilo vēlmi atteikties no atbildības par savu dzīvi, kas rezultējas sapņos par Stipro Vīrieti- kurš-noliek-pie-vietas-rūpējas-uzrauga-un soda. Taču pilnībā pieņemt atteikšanos no savas patības, no personības autonomijas, pieņemt savu it kā esenciālo pakļautā-padotā, "cilvēka palīga" statusu un tā reliģiskos vai ezotēriskos pamatojumus ir kaut kas tāds, kas nevien pilnībā iziet ārpus manas apziņas robežām, bet uzdzen arī fizisku nelabumu.

Brīžiem lasot komentārus pie kāda sava ieraksta, es jūtos tā, it kā man pretim būtu teksta ģeneratori, kuri izmanto teikumus un rindkopas no manis nelasītām grāmatām; kaut kas līdzīgs zīlēšanai, bakstot ar pirkstu nejauši uzšķirtā lappusē - izlasi un mēģini atrast kādu saistību ar pašas domāto...

Ričmonda aste ir pietiekami gara, lai viņam ik pa laikam izdotos to noķert. Tādos brīžos viņa acīs parādās neviltots "WTF, ko lai es tagad ar to iesāku?", viņš apsēžas uz sava dibena, lai mazliet padomātu, aste sēžoties izšļūk no zobiem - un atkal jāsāk viss no gala.