Kurvjzieža kontemplācijas

Aiz muguras Rēzeknes pasākums, atkal mazliet iemīļota Latgale (viss vienos ziedos, viss plaukšanas neprātā), darbs padarīts, pat zināmi panākumi gūti, vīns izdzerts, nakts izgulēta, laiks mesties nākamajos darbos, priecīga spēka pilnai, uz tās pašas ieelpas, uz tās pašas.
Taču es sēžu un izelpoju un pa brīdim paraudu par visu: par pavasari, kas paiet, par dzīvi, kas paiet, par mēnesi debesīs, par gliemežiem uz zemes, par vaguliņu, ko samin nevainīga bērna kājas, un par savu pašas nespēku.
Es tūlīt saņemšos, es apsolu.

Kaķi nāk no āra vienlīdz laimīgi, sakarsuši un nošmurgājušies, tikai Emīlija ir izvāļājusies baltos putekļos, bet Šarlote nobridusies melnos dubļos - tā, lai pavasaris nepaliek nepamanīts.