Kurvjzieža kontemplācijas

Ierakstīju šo un atcerējos, ka vienīgais, kas man patika mūzikas stundās, bija teorija. Lieliskā iespēja atvasināt no tonikas trijskaņiem dominantseptakordus, piemēram.
Dzīve vispār varētu sastāvēt tikai no teorijas. Būtu daudz, daudz vieglāk.

Vienatne/vientulība, man šķiet, ir normālais dvēseles stāvoklis jaunībā. Tad tu maldies visādos "sevis meklējumos", klīsti apkārt, dzer un mācies, šad tad iemīlies, pamīlējies, sapīpējies, nodrāzies, mazliet protestē un ciet; tev, protams, ir abu dzimumu draugi, kuriem var smeldzīgi kaukt pie krūtežas, milzīgs brīvības potenciāls, kuru tobrīd nav iespējams novērtēt, bet visu laiku tu esi viens, sliktākajos brīžos - vientuļš.
Pie šī stāvokļa var pierast. To var arī iemīlēt un paturēt, kad jaunība jau pagājusi.
Iespējams, ka tas ir īsākais ceļs uz brīvību, vairs ne potenciālu, bet pavisam klātesošu.