Kurvjzieža kontemplācijas

Vienatne/vientulība, man šķiet, ir normālais dvēseles stāvoklis jaunībā. Tad tu maldies visādos "sevis meklējumos", klīsti apkārt, dzer un mācies, šad tad iemīlies, pamīlējies, sapīpējies, nodrāzies, mazliet protestē un ciet; tev, protams, ir abu dzimumu draugi, kuriem var smeldzīgi kaukt pie krūtežas, milzīgs brīvības potenciāls, kuru tobrīd nav iespējams novērtēt, bet visu laiku tu esi viens, sliktākajos brīžos - vientuļš.
Pie šī stāvokļa var pierast. To var arī iemīlēt un paturēt, kad jaunība jau pagājusi.
Iespējams, ka tas ir īsākais ceļs uz brīvību, vairs ne potenciālu, bet pavisam klātesošu.