Kurvjzieža kontemplācijas

Cīnos ar vēlmi uzrakstīt sūdzību par neparasti nīgru un dumju Narvesen skuķi, kura nesajēdza nolasīt, ka man ir e-talons ar atlaidi un vispār bija pārāk rupja un nīgra, lai strādātu apkalpojošajā sfērā. No otras puses - varbūt viņa pati to ir jau sapratusi un drīz no turienes aizvāksies, tāpēc man nevajag bojāt savu raksturu. Un karmu, kas nav mazsvarīgi.

Iepriekš aprakstītās trīsdiennieku diētas sakarā pēc neilgām pārdomām izlēmu, ka aizvadīto sestdienu varu uzskatīt par paaugstinātās slodzes dienu, jo stundu biju dejošanā, kur ieguvu sāpošus kāju muskuļus un pēc tam ilgi staigāju kājām pa pilsētu. Tā kā gandrīz mēnesi nebiju ne skrējusi, ne veikusi kādus citus kardiotreniņus, sākumā Sērgas, pēc tam sagraizītās kājas dēļ, uzskatīju, ka tas būtu cienīgs pieteikums iespējai atgriezties Netizlenes un Netusnes statusā.
Attiecīgi šodien pienācās gavēt.
No pulksten sešiem līdz vienpadsmitiem rītā jutos gana labi ar rūgtu kafiju vien - acimredzot, iepriekšējās dienas cukuru atlika vien drusku atšķaidīt. Pēc kašķa ar Narvesen duru izdzēru saldu kafiju, kas man vispār nav raksturīgi.
Pēc tam esmu apēdusi apmēram sauju vīnogu un divus banānus.
Ap sešiem pēcpusdienā sajutos kašķīga un nogurusi. Vīnogu un banānu tuvumā nebija.
Pusdeviņos vakarā tramvaja pieturā šņukstēju par visa pastāvošā veltīgumu un savu bezjēdzīgo dzīvi.
Mazliet pēc deviņiem vakarā atgriezos mājās, uzbudinājusi sevi ar fantāzijām par tomātu - mocarellas salātiem. Rokas nedaudz drebēja, tāpēc uzbērās pārāk daudz sāls un piparu. Rīklē koda, bet es biju laimīga.
Salāti ir apēsti, esmu ielējusi sev vīnu, pasaule ir laimīga miera pārpilna.
Mazliet vēl pastrādāšu, uznāca iedvesma.