Kurvjzieža kontemplācijas

Plāns noskriet 3 km xx minūtēs (skaitli nerakstu, lai neraisītu nicinājumu īstos skrējējos) izgāzās, pārsniedzot laiku par 4 sekundēm.
Iespējams, tagad zinu, kā jutās Napoleons pēc Vaterlo.

Diena bija nogurdinoša, un tagad manī ir pelnīti ieplūdusi glāze viduvēja Merlot, tieši tik daudz, lai rosinātu uz vakara vāvuli.
Un tas, ko man sen ir gribējies paust, ir skumjas un nožēla par to, ka mūsu valodā eros un agapē tiek saukti vienā vārdā (fīlia arīdzan, bet par to jābūt citam stāstam). Jebšu tās abas ir atšķirīgas, ja ne gluži kā diena un nakts, tad kā vakars un rīts, pilnīgi noteikti. Kā ķīniete un Karību mulate, es teiktu, kā sarkanais un ultravioletais. Tā pirmā izvēlas mūs, to otro izvēlamies mēs, pirmā mūs uztur dzīvus, otrā piešķir dzīvošanai jēgu.
Un tā otrā, tā, kura nav kaisle, bet gribas akts, nezinu, man šķiet, ka tā atnāk tikai ar laiku, ka jaunībā cilvēkam, jo īpaši nereliģiozam tā vispār nav pieejama. Jo ir vairākas reizes jāklūp un jāizsit zobi pret visu, kas ir pretrunā tavam ego un tavam raibajam, trauksmainajam, avotus mainošajam eros.
Bet īstā brīvība un miers ir tikai agapē.