![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Izlasīju H.Hoseinī "Tūkstoš sauļu mirdzumu", kas nostiprināja manu vēlmi kādreiz aizbraukt uz Afganistānu. Grāmatai piemīt daži trūkumi, piemēram, sava deva melodramatisma - gluži kā latviešu vēstījumos par Otro Pasaules karu. Arī autora politiskās simpātijas ir nepārprotamas. Rašīda tēlā man pietrūka iekšējās dinamikas un konfliktu: viņš ir prasti ļauns un ļauni prasts tēviņš, bez kādiem izvērstākiem paskaidrojumiem, kāpēc viņam tādam bijis jākļūst. Šis ļaunums arī ir centrālā ass, ap kuru griežas un salūst abu viņa sievu likteņi.
Protams, grāmata var sasniegt arī tīri pedagoģiskus mērķus, piemēram, gaudotājiem par neizturami grūto dzīvi Latvijā likt nojaust, ka pasaulē ir pietiekami daudz cilvēku, kuriem piedzimšana labturīgās Eiropas ja ne pašā viducī, tad perifērijā, pamatoti šķiet nepelnīta un apskaužama veiksme. Kā arī pakliedēt fantāzijas par sievietes idillisko dzīvi tradicionālā patriarhālā ģimenē, vīrieša nemitīgi aizsargātai un kontrolētai, kur viņai nav ne tikai pienākuma, bet arī iespēju strādāt algotu darbu, lai sevi uzturētu, brīvi pārvietoties, vai pašai aizsargāt sevi un savus bērnus.
Protams, grāmata var sasniegt arī tīri pedagoģiskus mērķus, piemēram, gaudotājiem par neizturami grūto dzīvi Latvijā likt nojaust, ka pasaulē ir pietiekami daudz cilvēku, kuriem piedzimšana labturīgās Eiropas ja ne pašā viducī, tad perifērijā, pamatoti šķiet nepelnīta un apskaužama veiksme. Kā arī pakliedēt fantāzijas par sievietes idillisko dzīvi tradicionālā patriarhālā ģimenē, vīrieša nemitīgi aizsargātai un kontrolētai, kur viņai nav ne tikai pienākuma, bet arī iespēju strādāt algotu darbu, lai sevi uzturētu, brīvi pārvietoties, vai pašai aizsargāt sevi un savus bērnus.