Kurvjzieža kontemplācijas

Es mīlu savu ģimeni un vispār jau man ļoti patīk tie kopāsanākšanas brīži pie daudzajām bļodām. Un es zinu, ka pati nekad nemācētu uzņemties to dzimtas saimnieces lomu, kas tik labi sanāk mammai un jo īpaši - brāļasievai.

Parasti es cenšos nekritizēt citu rakstības manieri, taču nevaru noklusēt, ka vārds "ziemīši" nudien ir tik derdzīgs, ka rauj uz augšu visus vakardienas pīrādziņus un siļķi kažokā.

Sasodītais, simtkārt nolādētais atkusnis! Es esmu kāpelējusi pa Korsikas un Gruzijas kalnu takām, lēkdama no klintsbluķa uz klintsbluķi 3000 m augstumā, esmu bradājusi pa čūskām un malārijas odiem pārpilniem Karību piekrastes džungļiem, bet mani nav vajājusi sajūta, ka nāve sēkdama elš pakausī, kā tas ir ikreiz, kad šādos laika apstākļos nākas pārvarēt dažus kvartālus dzimtās pilsētas ielās.
Tas, bļe, ir sirdī gaišu mieru lejošais Ziemassvētku Brīnums, ka biju uzvilkusi pufīgo jaku, nevis mēteli, un tāpēc tagad man ir tikai zilums pa pusmuguru un dubļains džinsu dibens, nevis atdauzītas nieres. Allelujā!