Kurvjzieža kontemplācijas

Novembrī var atrast pat šo to kaifīgu, piemēram, to biezo, tumīgo miglu un tumsu, kas tik jutekliski tinas un berzējas ap tevi, līdzko izej no mājas. Un galvā visulaik tāds viegls aptrulums, kā mostoties no pēcoperācijas narkozes, mūžīgais pusmiegs, nespējot nekad līdz galam nošķirt sapņa un nomoda realitātes. Gotiskās šausmas un mietpilsoniskās idilles. Ideāls laiks radošiem un pusradošiem darbiem, nemitīga šizotīmija - tikpat intensīva kā maijā, tikai bez maija trauksmēm.
Novembri var mīlēt.
Bet, lūk, no janvāra un februāra man joprojam ir paniski bail.

Lūk, un tad es pārrodos mājās starp plkst.22:15 un 22:45, agrāk nekādi, un pirms tam es pēdējoreiz ēdusi esmu 14:00-15:00, un ko es daru - pareizi, es riju kā 17 badaini nīlzirgi, es riju kā bulīmisku siseņu mākonis, es izokšķerēju ledusskapi un cepeškrāsni, es pārskatu virtuves plauktiņus, es ienīstu sevi, es zinu, par ko tas viss pārvērtīsies, bet TAS ir stiprāks par saprātu.
Lūk, un tagad es mēreni pavakariņojusi un atguvusi možumu, kura man tik ļoti trūka trīs pēdējās darba stundas, gudroju, vai neidzert kādas miegtabletes. Ne tikai tāpēc, ka rīt atkal darbadiena, bet galvenokārt tāpēc, ka - kas guļ, tas nerij.