Kurvjzieža kontemplācijas

Reizēm ļoti pietrūkst tolerances, īpaši brīžos, kad par domājošu uzskatīts cilvēks pauž prātuļojumus, kas līdz tam asociējušies tikai ar muļķību, ar zināšanu un kritiskās analīzes spēju trūkumu. Un tad ir milzu kārdinājums teikt ko augstprātīgu vai nicīgu, tas ir lepnības gars, es zinu, es zinu. Un es zinu, ka pietiek ar dažām dogmām, lai argumentācija uzbūvētu nekādām diskusijām nepieejamu, nekādiem kontrargumentiem necauršaujamu cietoksni, kam vispār nevajag līst tuvumā ar jelkādu viedokli.
Taču galu galā - ikviens no mums varbūt ir pelnījis tādu mazu, privātu cietoksnīti, no kura šaujamlūkām raugoties, jebkuri argumenti izskatās pēc naidnieku karapūļiem un vējdzirnavas - pēc milžiem?

Ausa dzestrs, miglains novembra rīts... Romānos ar šādu ievadu parasti sākas vēstījums par kādu gauži neparastu dienu, kas rada neiedomājamu apvērsumā galvenā varoņa vai varones dzīvē. Taču, tā kā šis nav romāns, diezgan droši varu prognozēt, ka manā dzīvē šodien nekādi neidomājami pavērsieni neaizsāksies.

Pusstunda jau nostrādāta. Pēc 12 1/2 stundām varēs iet mājās.

Šodien darbā es varētu paslaistīties. Jā gan. Tāds būs mans plāns un es pie tā turēšos.

Kas, nez, ir pamatā dažu sieviešu pārliecībai, ka stulbums un jo īpaši tā mērķtiecīga, uzspēlēta viegli koķeta izrādīšana ir - hihihi! - seksīgi? Tiekšanās pēc mūžīgās jaunības, kuras atribūts (iespējams, vienīgais nevīstošais) tas varētu būt?