Kurvjzieža kontemplācijas

Šobrīd izjūtu ko līdzīgu trulam, bezspēcīgam naidam pret savu darba devēju.

No vienas puses, man tie daži simti latu šobrīd ir ļoti vajadzīgi. No otras - kārdinājums uzsviest atlūgumu un aizcirst durvis ir tik neprātīgi vilinošs, ka rokas trīc.

Vispār to es pati jau sen biju vēlējusies - lai saskaroties ar sīkām un lielākām nelietībām, es izjustu nevis vēlmi pinkšķēt, ieritināties zem segas un tur klusībā bubināt izsmalcinātas riebeklības, kā tas bijis līdz šim, bet gan sist, kost, spert un kliegt vainīgajam sejā: "Mirsti, maita!" Aktīva agresija vienmēr ir labāka par pasīvu, jā gan.
Vēl gan, protams, jātiek no vēlmes līdz rīcībai. Aktīvai rīcībai, es domāju, ne obligāti speršanai un košanai.

(Kaut gan vispar mani pārsteidz gandrīz jebkādu dusmu uzrašanās manā ķermenī - acīmredzot, vecums, estrogēni atkāpjas, testosterons kāpj, jūs par mani vēl dzirdēsit "Degpunktā", ho-ho!)