Kurvjzieža kontemplācijas

Tkko kādā virtuālā sarunā iznāca pieminēt ikdienas ēdamlietas, no kurām varētu atteikties viegli un tās, kuru zaudējums šķistu traumējošs.
Es zinu, ka bez nožēlas varētu mēnešiem un gadiem (varbūt pat visu atlikušo mūžu) neēst:
1)maizi, pankūkas, bulciņas, cepumus, pīrāgus, keksus un mafinus, visu veidu makaronus, arī kartupeļus, dažnedažādus pelmeņus, hinkaļus, mantus; (grūtāk būtu ar picu, kuras virsma nokrauta ar visu ko garšīgu);
2)konfektes, īpaši karameles, šokolādi, putukrējumu, ķīseļus un ievārījumus. Bet par šo grupu es pieļauju īslaicīgus spontānas iekāres uzliesmojumus.

Savukārt, mūžam neatteiktos, lai cik dakteru man nāvi solītu, no:
augļiem un ogām (diemžēl arī ļoti saldajiem), mīkstajiem un zilajem sieriem, kabačiem, paprikas, gurķiem, tomātiem, jūras veltēm, riekstiem, avokado un vīna.

Vispār šodien ir zībenšlēferu diena. Tā vien šķiet, ka nāksies gulēt visu vasaru.

Manu šodienas produktivitāti labi raksturo tas, ka lielāko daļu pie datora pavadītā laika esmu klikšķinājusi madžongu, nespēdama trāpīt pa pareizajiem kauliņiem.
Vēl es esmu mēģinājusi drusku piekārtot dzīvokli un priekšmetus, pār kuriem klupu guļamistabā, pārvietojusi uz dzīvojamo istabu. Tagad pār tiem varu klupt tur.
Uz žokļa "panorāmas rentgenu" neaizgāju. Pie rokas ķirurga nepierakstījos. Rakstu, kurš jānodod 30.VI, neiesāku. Dīvainā kārtā tas mani nesatrauc.
Ceļoties no krēsla, man reibst galva un es šļūku atpakaļ. Stāvoklī neesmu. Vai varētu būt, ka esmu vakar pārdozējusi baldriānu tēju?