Kurvjzieža kontemplācijas

Uz galda man priekšā stāv konspektējamais teksts. Tā vietā, lai cītīgi klabinātu nepieciešamo zinību devas ekstraktu, es:
1) ik pa brīdim iemalkoju kafiju ar balzamu;
2) lasu persiešu valodas dialogus no citas blakus esošas grāmatas;
3) ēdu pamīšus šokolādes konfektes un marinētus gurķus;
4) klausos datorā persiešu vārdiņu izrunu;
5) novēršos no visa un palasu Cibu.

Pirmā nāvesziņa šogad.
Iedzeršu, apjēgšu un tad arī varēšu paraudāt.

Tieši pirms nedēļas mēs pēdējo reizi runājām pa telefonu. Nenorunājām konkrētu laiku, kad es aizbraukšu ciemos, viņa gribēja, lai paiet nākamā starošana, kuru tā arī nesagaidīja.
Starp diagnozes uzzināšanu un šodienu pagājis mazliet vairāk nekā pusgads.

Saudzējiet sevi, mīļie, nepārstrādājieties, neuztveriet pārāk nopietni savu darbu, konsultējieties ar ārstiem par saviem hroniskajiem iekaisumiem, pirms tie aprijuši jūs. Un galvenais - vienmēr atcerieties, ka mēs visi cits citam esam tikai uz laiku, diemžēl visbiežāk - pārāk īsu laiku.

Ne galvā, nedz arī kur citur tas šampanietis nesit. Tik vēders pilns ar burbuļiem, un vairāk iedzert nav spēka. Nebūs šovakar plosīšanās pa erebush komūnu. Likšos vien gulēt un ar atraugām biedēšu kaķus.