Kurvjzieža kontemplācijas

Komentāri

Krāšņais Kurvjziedis

Protopavasaris forštatē

Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry
Šodien mēs ar seru R staigājām pa Maskačku. Pa Maskavas forštati. Pa vienu no senākajām un dzīvākajām Rīgas priekšpilsētām. Iespējams - vispoētiskāko un maģiskāko.

Kusa pēdējais dubļainais sniegs, laidelējās pirmās pavasara mušas, baznīcas mirdzēja saulē. Starp pusssabrukušiem šķūnīšiem stāvēja koka namiņi, svaigi ieliktiem pakešu logiem - kā krunkaini amerikāņu pendžas ar sniegbaltiem porcelāna zobiem.
Rudi, raibi un pelēki kaķi dažādās barojuma un noplukuma pakāpēs sildījās saulē, miedza aci zīlītēm un strazdiem. Pumpuri ceriņos brieda, kāda romu ģimene pagalmā dauzīja uz striķa izkārtu rakstainu tepiķi, vārnas knābāja no plastmasas maisiņiem kaut ko droši vien ēdamu.

Mēs aizgājām līdz Kojusalas dārzam, pie vecās liepas, par kuru daži raksta, ka tā varētu būt Rīgas vecākais koks, iestādīts vēl poļu - zviedru kara laikā. Katrreiz izjūtu vieglu bijību pret šo dzīvo organismu, kurš pieredzējis, kā vella kalpi auļo zirgos, kā kupči un mūki uz derībām ēd vienmazcuciņ, kā zviedru karavīru vietā nāk krievi, kā Polijas-Lietuvas jūdi savos plostos brauc pa Daugavu, lai še tirgotos, kā Lielais mēris, ugunsgrēki un Daugavas pali aiznes cilvēku dzīvības, bet tie kā mizgrauži uz liepas saknēm sarodas atkal un atkal no jauna. Poļi un čigāni, leiši, žīdi un krievi. Protams, arī latviešu zemnieki, atbēguši no Vidzemes muižām. Bārdainie vecticībnieki, vajāti un atklīduši uz birģerisko Rīgu, kurā kādu varbūt satrauc, ko tu ēd un ar ko guli, bet tikpat kā nemaz - kam tu tici, kādā manierē to apliecini, un vai vispār. Un tad tās zaļumballes šeit, pirmajā publiskajā parkā, pārīšu saskatīšanās, greizsirdības scēnas un Šīspuses kautiņi ar Topusi.

Un atpakaļ mēs gājām caur vecajiem jūdu kapiem, vienīgo vietu Rīgā, kur ebrejs jau 18.gadsimtā drīkstējis palikt ne tikai uz tirgošanās laiku. Un pēc tam gājām pa šaurām, dubļainām ielām, un es domāju par veco bruģi, pār kuru lijušas neskaitāmu ievainotu karavīru, dzemdējošu sieviešu un kauslīgu žūpu asinis. Par īstajām un viltotajām monētām, kas birušas dubļos starp akmeņiem. Par daudzu paaudžu pļāpām, mīlas un agonijas vaidiem, bērnu brēcieniem, suņu rejām, zirgu zviedzieniem un vistu kladzināšanu.

Un es pati tajā visā sajūtos tik sīka un tomēr nozīmīga - kā baktērija vai mikroskopiska ērcīte, kura pagūst piedzimt, uzaugt un nomirt uz suņa vai cilvēka deguna, iekams tas paguvis ieelpot un izelpot. Un domāju par to, ka mūsu visu - sīko, kauslīgo, kaislīgo radījumu misija ir kopt, auklēt un nodot stāstus nākamajām mūsu sugas paaudzēm, kas skraidīs starp šiem kokiem un akmeņiem.
No:
Lietotājvārds:
Parole:
(komentārs tiks paslēpts)
Ievadi te 'qws' (liidzeklis pret spambotiem):
Temats:
Tematā HTML ir aizliegts
  
Ziņa:

Esi modrs! Lietotājs ir ieslēdzis anonīmo komentētāju IP adrešu noglabāšanu..
Powered by Sviesta Ciba