Kurvjzieža kontemplācijas

Jūs visi, možie, aktīvie, funkcionējošie, - kā jūs tiekat pie serotonīna, kur jūs to ņemat, pērkat aptiekās, bundžās safasētu, destilējat mājās uz plīts no iebojātiem tomātiem? Es nespēju, nespēju, nespēju dzīvot šajā krēslas valstībā, tālu aiz laika beigām, man ir saplūdusi diena un nakts, es neguļu, nekustos un nedomāju, varu apraudāties no atskārsmes, ka jāaiziet līdz virtuvei, lai uzvārītu kafiju. Jebkurš ēdiens garšo pēc salmiem, jebkura nākotnes prognoze izsauc trauksmi, es negribu it neko, pat nomirt nē.

Slapjdraņķis ir sliktākais, uz ko spējīga Latvijas daba, varbūt pat visas šīs planētas daba. Es nevaru iedomāties neko apokaliptiskāku par slapjdraņķi, nezinu, varbūt, ja no debesīm spaiņiem vien gāztos virca un indīgu zirnekļu bari.

Kāds jauks cilvēks uz betona flīzēm bija gādīgi novietojis pelēku stieples cilpu. Es to nepamanīju, kad, slapjdraņķim pierimstot, biju devusies paskriet. Pareizāk, pamanīju dažas sekundes desmitdaļas par vēlu, kad viena mana kāja jau bija cilpai uzkāpusi, bet otra aiz tās aizķērusies.
Nē, nu neko. Celis sadzīs un plaukstas arī, par laimi telefons un brilles nesašķīda.
Kāpēc cilvēki izvieto ielās stiepļu cilpas?