![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Kolumbija netīkami izgaismojusi baltos plankumus manā pasaules ainā un likusi sev jo cieši nosolīties kaut ko vairāk palasīt ar neskaitāmajām Centrālās un Dienvidamerikas indiāņu kultūrām, kā arī par atbrīvošanās cīņām, par Bolivāru un Manuelitu, par pilsoņu karu, par narkokarteļiem - varbūt sameklēt un noskatīties " La virgen de los sicarios" ? - un vēl daudz ko citu, ārpus Markesa poētiskās migliņas.
4. Novembris 2011
Ja man būtu vienā vārdā jāraksturo kolumbiešu virtuve, es teiktu - raupja. Nekādas Vidusjūras raksturīgās dzīves baudīšanas, arī ne meksikāņu asuma, tikai zemnieku dzīves visa sūrā nopietnība. Tā ēd cilvēki, kas gadsimtiem ilgi smagu, fizisku darbu strādādami un rupjus vārdus runādami, soli pa solim padarījuši apdzīvojamus nemājīgi augstus kalnus un neapturami aizaugošus džungļus. Te necackinās ar garšvielām - izņemot sīpolus, raudeni un kinzu - ēdiens ir domāts, lai būtu spēks strādāt, nevis apcerētu un baudītu.
Porcijas ir lielas, dažubrīd pat milzīgas. It visiem gaļas un zivju pamatēdieniem (veģetāriešiem Kolumbijā varētu būt grūti, kaut gan vienmēr pastāv opcija aiziet mežā un saplūkt sev kādus kokosriekstus) blakus tiek uzkrauts rīsu sargtornis un uzliktas cepta banāna šķēles. Ceptie banāni mēdz būt ļoti atšķirīgi - gan dažādas šķirnes, gan cepšanas tehnikas - bet tie nekad negaršo līdzīgi tiem, ko gadījies ēst Latvijā kā deserta elementu. Milzīgā ogļhidrātu pārpilnība skaidri jo skaidri atspoguļojas kolumbiešu, īpaši sieviešu, augumos - visiem ķirbjveida dibenu fetišistiem šī zeme var šķist paradīze, sevišķi, ja nav iebildumu, ka komplektā nāk līdzi lielizmēra spilvenam līdzīgs vēders, drosmīgi pārkarināts džinsu zemajai jostai. Arī vīriešiem mēdz būt alus vēderiņi, tomēr ne tik uzkrītoši daudz. Taču cietes nemīlētāji (tādi kā es) var izlīdzēties ar pākšaugiem, dārzeņiem un gaļu - kā jau teicu, tās šeit netrūkst, un arī cenas ir visnotaļ draudzīgas.
Par tipiskāko nacionālu ēdienu (analogs mūsu pieticīgajiem zirnīšiem ar speķi) kolumbieši paši uzskatot bandeja paisa. Tas ir kaut kas šāds:
Attēlā varētu nebūt īsti labi saskatāmi visi elementi - tur obligāti jābūt triju veidu gaļai: steika šķēlei, desiņai un cauraudzim. Blakus, protams, neiztrūkstošie rīsi ar banāniem, kā arī pupiņas - patīkami daudz pupiņu - un cepta ola.
Dienā, kad eksperimentālā kārtā izvēlējos šo ēdienu, jutos gauži badaina un nostaigājusies, spējīga aprīt vismaz tapīru. Kad biju tikusi galā ar olu un pupiņām, sāka likties, ka tapīrs jau ir apēsts. Piespiedu sevi pamazām sakošļāt un norīt arī desiņu. Atstāju uz šķīvja rīsus un banānus, steika un cauraudža šķēli ietinu salvetēs un paņēmu līdzi. Cauraudzis man noderēja nākamās dienas brokastīm, bet steiku pēc diennakts kopābūšanas atdevu klaiņojošam sunim.
Porcijas ir lielas, dažubrīd pat milzīgas. It visiem gaļas un zivju pamatēdieniem (veģetāriešiem Kolumbijā varētu būt grūti, kaut gan vienmēr pastāv opcija aiziet mežā un saplūkt sev kādus kokosriekstus) blakus tiek uzkrauts rīsu sargtornis un uzliktas cepta banāna šķēles. Ceptie banāni mēdz būt ļoti atšķirīgi - gan dažādas šķirnes, gan cepšanas tehnikas - bet tie nekad negaršo līdzīgi tiem, ko gadījies ēst Latvijā kā deserta elementu. Milzīgā ogļhidrātu pārpilnība skaidri jo skaidri atspoguļojas kolumbiešu, īpaši sieviešu, augumos - visiem ķirbjveida dibenu fetišistiem šī zeme var šķist paradīze, sevišķi, ja nav iebildumu, ka komplektā nāk līdzi lielizmēra spilvenam līdzīgs vēders, drosmīgi pārkarināts džinsu zemajai jostai. Arī vīriešiem mēdz būt alus vēderiņi, tomēr ne tik uzkrītoši daudz. Taču cietes nemīlētāji (tādi kā es) var izlīdzēties ar pākšaugiem, dārzeņiem un gaļu - kā jau teicu, tās šeit netrūkst, un arī cenas ir visnotaļ draudzīgas.
Par tipiskāko nacionālu ēdienu (analogs mūsu pieticīgajiem zirnīšiem ar speķi) kolumbieši paši uzskatot bandeja paisa. Tas ir kaut kas šāds:
Attēlā varētu nebūt īsti labi saskatāmi visi elementi - tur obligāti jābūt triju veidu gaļai: steika šķēlei, desiņai un cauraudzim. Blakus, protams, neiztrūkstošie rīsi ar banāniem, kā arī pupiņas - patīkami daudz pupiņu - un cepta ola.
Dienā, kad eksperimentālā kārtā izvēlējos šo ēdienu, jutos gauži badaina un nostaigājusies, spējīga aprīt vismaz tapīru. Kad biju tikusi galā ar olu un pupiņām, sāka likties, ka tapīrs jau ir apēsts. Piespiedu sevi pamazām sakošļāt un norīt arī desiņu. Atstāju uz šķīvja rīsus un banānus, steika un cauraudža šķēli ietinu salvetēs un paņēmu līdzi. Cauraudzis man noderēja nākamās dienas brokastīm, bet steiku pēc diennakts kopābūšanas atdevu klaiņojošam sunim.