Kurvjzieža kontemplācijas

Tātad jau trešo dienu ir septembris. Kas man allažiņ pie šī mēneša paticis - nav laika sērot par aizgājušo vasaru ar visām tajā neizmantotajām iespējām (un pie viena - par aizgājušo bērnību, jaunību, dzīves straujo skrējienu pretim kapam, utt.), jo vienmēr ir sācies kaut kas Pavisam Jauns, ziņkāri raisošs un uzmanību prasošs.
Ir jauns mācību gads, pēc četrām nedēļām jāuzstājas konferencē, pēc divām nedēļām - vēlēšanas, paralēli ienākusies viena ilglaicīga, viena īslaicīga haltūra, un, ja visi svētie stāvēs klāt, pēc mēneša varētu būt pavisam neprātīga avantūra.
Šķiet, gaidāms visai raibs rudens.

Tūlīt saņemšos un iesākšu šo dienu.

Šorīt skrējiens sākās lēni un klumpačaini, pa īstam iesilu tikai pēc 40 minūtēm (normāli tas notiek pēc 15-20), visu laiku bija sajūta, ka KautKas - nezinu: asinis, limfa, holesterīna kunkuļi, prāna, ci, smalkās enerģijas vai sazinkasvēl - sprūst rumpī, dažādos punktos. Vai nu diafragmā, vai starp lāpstiņām, vai zem atslēgas kauliem, vai kaklā. Kājas un sirds būtu gatavas rikšot un rikšot, lēnītēm, bet neapturami, kaut stundām ilgi, ja vien nebūtu jāstaipa līdzi pikučainais torss slikti piebāzta cisu maisa kondīcijā.
Es protams, zinu, ka vienīgā izeja ir regulāri vingrojumi ķermeņa augšdaļai, pirmām kārtām jau vēderpresei. Zinu, un neko nedaru. Tomēr ļoti ceru, ka šis ieraksts, rēgodamies kādu laiku Cibā, mani pamudinās beidzot transformēt zināšanas darbībā.

Nu, un kurš te vēl var brīnīties par antiamerikānisku noskaņojumu? Kaut vai pēc šī te:http://bizness.delfi.lv/uznemumi/airbaltic-no-lidojumiem-uz-iranu-atteicies-asv-spiediena-del-ludzis-asv-atbalstu-reisu-izveidei-uz-iraku.d?id=40441099