Kurvjzieža kontemplācijas

Augusts smaržo pēc upeņu lapām, drusciņas ķiploku, plaucētiem diļļu kātiem, maķenīt kardamona un krustnagliņām. Visas godīgas saimnieces marinē, skābē, zaptējas un cep ābolmaizes. Tikai man šogad pat tkemali nekārojas savārīt. Klīstu apkārt mazliet vientulīga un gaidu vakarus, kad norimstas visi ķēķi un aiz tiem sāk smaržot matiolas un puķtabaka.

Kad palasu savas frendlistes skrienošos vīriešus, tad pati sajūtos tizla, gaudena un nevarīga. Nē, es zinu, ka pareizāk būtu salīdzināties ar sevi pašu pirms divdesmit gadiem, jo tam nabaga skuķim, kas knapi spēja pievarēt divus kilometrus, ij sapņos nerādījās iespēja vienmērīgā tempā norikšot desmit - un bez mazākās žagas. Un iestāstīt sev, ka ātri skriet man nemaz nevajag - cilvēce jau sen izgudrojusi riteņus un iemācījusies tos pa divi vai četri samontēt kopā. Un vispār - skābām vīnogām nav ko lēkāt pakaļ, vot tā!