Kurvjzieža kontemplācijas

Kad palasu savas frendlistes skrienošos vīriešus, tad pati sajūtos tizla, gaudena un nevarīga. Nē, es zinu, ka pareizāk būtu salīdzināties ar sevi pašu pirms divdesmit gadiem, jo tam nabaga skuķim, kas knapi spēja pievarēt divus kilometrus, ij sapņos nerādījās iespēja vienmērīgā tempā norikšot desmit - un bez mazākās žagas. Un iestāstīt sev, ka ātri skriet man nemaz nevajag - cilvēce jau sen izgudrojusi riteņus un iemācījusies tos pa divi vai četri samontēt kopā. Un vispār - skābām vīnogām nav ko lēkāt pakaļ, vot tā!