Zemeslodes ass nošķiebšanās kļūst aizvien jūtamāka.
Stunda vairs nav tāda pat stunda kā pirms pāris gadiem. Raugi, ja senāk mēs ar
kuminjsh vīna svētkos, saviesīgi tērgādamas, paguvām izdegustēt vismaz 2 apļus (vienu balto, vienu sarkano vai vienu vispārizglītojošo un vienu - favorītu izlasei), turklāt vēl izstāvēt sieviešu tualetes rindu, paklačoties ar pusduci sastaptu paziņu, paēst, uzpīpēt, pakoķetēt ar tirgoņiem un sazin ko vēl, tad šodien knapi nogājām vienu(!) apli, i ne visus paziņas nepieminējām, ne sieru, ne olīvas neizēdām, kad - hops, hops! - jūs jau visi pazīstat to skaņu, to pretīgo skaņu, ar kādu otrajā pēcpusdienā kāzu nama saimnieces novāc traukus un sastutē kājās aizsēdušos viesus.
Rezultātā esmu jau mājās, ne īsti skaidrā, ne īsti sadzērusies, pasaule valdzinoši mirgo un visu ietin grūti izsakāms mulsums. Hmm?