Kurvjzieža kontemplācijas

Ieraudzīts kādā Krievijas avīzes jokulapā, bet šķities gana atbilstīgs arī Latvijas situācijai.

Sieva īd un īd - iznes miskasti, iznes miskasti. Bet ārā lietus un krusa. Paņemu es to miskasti, izeju kāpņutelpā, tik žēl sevis kļūst... Izberu maisu turpat trepēs. Apsēžos uz palodzes, aizpīpēju, skatos lejā - ēdienu atliekas, visādi gruži. Lūk, ciktāl valdība, maitas nolādētie, tautu noveduši!

Jūnijā man ir neprātīgi žēl nogulēt garos, maigos vakarus. Neprātīgi žēl nogulēt spirgtos, putnainos saullēktus. Naktis tik īsas, tik trauksmainas, visas tās lakstīgalas, visas tās smaržas.
Un dienas beidzot siltas, un baltās rozītes zied.
Kad lai cilvēks guļ, kad?

Pirms pieciem gadiem es rakstīju Cibā, cik ļoti ilgojos pēc savām mājām. Pavisam savām. Tagad man tādas ir. Varbūt ir vērts uzrakstīt, cik ļoti es ilgojos pēc jauniem radiatoriem, izremontētas virtuves (zilas un dzeltenas sienu flīzes, jauns ledusskapis, veļasmašīna, normāls linolejs), viesistabas remonta (jūgendstils, vecrozā ar zaļu un zeltu, gareni, ovāls galds uz kura svētkos sakraut visus kuzņecovus), milzu grāmatskapja darbistabai (varbūt tad pienāks mirklis, kad grāmatas nemētāsies Visur, neklīdīs apkārt baros un negantās bandās, okupēdamas visus ēdamgaldus, dīvānus, grīdas un plauktus).
Un vēl kamīnu neizturami gribas, bet to diez vai šajā mājā var ierīkot.