Kurvjzieža kontemplācijas

Spriežot pēc visa, esmu aizmirsusi PIN kodu vienīgajai kartei, ar kuru šobrīd varētu tikt pie kaut kādas naudas.
Fakfakfak, kā vispār cilvēki pamanās saturēt galvā visu to aplamlērumu nolādēto ciparu kombināciju, ko mūsdienās pieprasa elementārākā sadzīve? Nē, pat ne kā pamanās saturēt - mana galva arīdzan mudž no tiem cipariem - bet kā izdodas ikreiz uzminēt pareizo, kas no visa tā blāķa ir tobrīd lietojama?
Īstenībā katra reize, kad izdodas tikt dzīvoklī vai nopirkt vakariņām salātus, ir mazs brīnums šajā aizšifrētajā ciparu pasaulē.

Pilnīgs izsīkums, izsūkums, diena kā aizplūstošas smiltis, es pati kā nobrūkošs krasts.
Liela kabernē glāze, mazliet miera, logā caur vīnstīgām mēness, un tūlīt jau varēs zem segas.
Rīt būs cita diena, tā pati saule, kaķi ķers taureņus, novārtīdamies pieneņputekšņos, kļavas birdinās ziedus pār celiņu. Būšu mazliet laimīga par to, ka esmu un mazliet nelaimīga par to, ka tik īsu mirkli.
Ar labu nakti.