Kurvjzieža kontemplācijas

Sastrēgums brīdī starp ziemu un pavasari. Vēl jātuntuļojas biezajos džemperos, bet gar acīm jau slaistās mazu, krāsainu topiņu un īsu bruncīšu halucinācijas. Aizvien vairāk gribas rītos agri celties un aizvien neapturamāk nāk miegs. No rītiem nāk un vakaros nāk. Pēdējās lekcijas laikā klanos un dzirdu apmēram katru trešo teikumu. Pie aukstuma mājās drīz būšu pieradusi, īsti nespēju noticēt gadalaikam, kad istabā uzsilst līdz divdesmit grādiem.
Nujā, brīdis pirms pamošanās.

Gaiss šodien tik mitrs, ka iesūcas visās porās, cauri ādai ledainais mitrums piezogas asinsvadiem, liekot tiem apglumēt, nokļūst kaulos, padarot tos irdenus, pārklāj visus jutekļus ar vieglu pelējuma kārtiņu.
Par Baltijas martu mēs to dēvējam, sirsniņ.

Klusajā dārzā celiņi ir lieliski notīrīti, skriešana vienvienīga izprieca. Un jau kuro reizi uzmācas jautājums - ko tik biezi un smirdīgi kūpošu ik nedēļu dedzina Visu Svēto pareizticīgo baznīca? Vai tiešām divtūkstoš gadus krājušos grēksūdžu noslēpumus?

Šovakar pilnīgi nejauši ieraudzīju vecu avīzi, šķiet, pagājušās nedēļas "Izklaidi", kurā bija minēta Gluka opera "Ifigēnija Tauridā" un iekavās minēts, ka tās otrs nosaukums ir "Ifigēnija Aulīdā". It kā sīkums; kuru gan mūsdienās interesē antīkās literatūras sižeti - ja nu vienīgi klasiskās filoloģijas studentus. Un par tik vecām operām jau arī tikai dīvaini melomāni un muzikologi būs ko dzirdējuši. Kāpēc gan žurnālistam (kurš turklāt noteikti visai labi orientējas popmūzikā un citās aktualitātēs) būtu jāiespringst noskaidrot, kas ir vienas traģēdijas sižeta pamatā, kas - otras. Cilvēki, kam stāsts par Troju asociējas tikai ar histēriski skraidošu Bredu Pitu, visticamāk nekad nebūs dzirdējuši, ka Ifigēnijas dzīve nebeidzās līdz ar upurēšanu Aulīdā, ka, būdama Artemīdas priesteriene Taurīdā, viņa joprojām tika iesaistīta savas nemierīgās ģimenītes skandālos, un viņiem šī smieklīgā kļūda paslīdēs garām. Nu jā, un tā tas viss ir, un ja es tagad pukstēšu par žurnālistu nožēlojamo analfabētismu un par to, ka sengrieķu mītu un leģendu nepārzināšana padara cilvēku nespējīgu orientēties Eiropas kultūrā kopumā, un ka Vakarzeme riet tik strauji, ka Špenglers, kapā gulēdams, var tikai žagoties, es izklausīšos pēc vecas muļķes ar nepamatotām pretenzijām uz snobismu.
Ne tikai aristokrātijas laikmets ir miris, arī Čehovs un Lampedūza ir miruši, un visi rozenkranci, gildenšterni arīdzan, plātīties viegli zilganām skumjām šajā sakarā būtu stulbi, lai dzīvo pūļa revolūcija - lielākā daļa taču joprojām māk lasīt, vai ne?

Emīlijai joprojām ir alerģija. Visticamāk - pārtikas, bet alergēnu joprojām nav izdevies noskaidrot. Kaķim ir sakasīta muguras apakšdaļa un aste.
Paņēmu viņu klēpī, noziedu sakasījumus ar ūdeņraža pārskābi un briljantzaļo. Pēc tam nodezinficēju savas svaigās brūces ar ūdeņraža pārskābi. Iemērcu blūzi, cerams, briljantzaļo kādreiz varēs izmazgāt.
Tagad man mājās ir divi nīgri, aizvainoti dzīvnieki. Emīlija nevar piedot pazemojumu un briljantzaļo, un Šarlote ir no viņas atrāvusies pa savu mazo rozā degunu.
Šķiet, ar vakariņām vien nevarēšu pielabināties.