Kurvjzieža kontemplācijas

Jau kādu brīdi nespēju labi justies saviesīgās kompānijās, kas lielākas par trim cilvēkiem. Arī smõltõlks (vai sīkruna, pilnībā akceptēju šo ģeniālo jaunvārdu) trijatā, godīgi sakot, prasa no manis zināmu piepūli, kas ne vienmēr šķiet attaisnojusies. Vajadzību pēc saskarsmes pilnībā apmierina retās tikšanās divatā ar kādu no draugiem. Vairumā šo tikšanās reižu es galvenokārt iejūtīgi uzklausu stāstus, atvērdama savā galvā aizvien jaunus failus "Anniņas jaunais brūtgāns", "Dacītes aklie randiņi", "Pētera psihais kolēģis" un tā tālāk. Nē, nevarētu teikt, ka mani tas galīgi neinteresē, es tomēr mīlu gan Anniņu, gan Dacīti, gan Pēteri, man ir svarīga viņu labsajūta un visi faktori, kas to ietekmē - kniebējus un kolēģus ieskaitot. Reizumis kāds no viņiem, ieaudzinātu manieru mudināts, iedomājas apjautāties, kā klājas man. Tad es drusku samulstu un neko daudz pateikt nevaru, jo lietas, kas aizpilda manu prātu un manu laiku, viņiem nevarētu šķist pat ne uz pusi tik interesantas kā man viņu sekss vai darbs. Būtu kaut kā dīvaini sākt, piemēram, stāstīt, ka nosēdēju četras stundas, konspektēdama Delēzu un Gvatari, un kādas intelektuālas pūles manam atrofētajam prātam tas sagādāja. Tajā manas dzīves daļā, kas norisinās ārpasaulē, ir pārāk maz notikumu, kas būtu dalīšanās vērti, un arī tie spēj interesēt tikai vienu mazu daļiņu no manu draugu loka. Līdz ar to visbiežāk saskarsmē jūtos kā sūklis. Diezgan jau piesūcināts sūklis, piedodiet, tāds, kas zaudējis kapacitāti un ir stipri tuvu nefunkcionēšanai.
Rezultātā man pilnībā zudusi interese par viesībām, tusiņiem, burziņiem, visu to jezgu, kas ietver smaidīšanu, runāšanu, jautājumu uzdošanu, notikumu un anekdošu atcerēšanos, aiz dažādiem rituāliem maskētu cīņu par apkārtējo uzmanību. Visu saskarsmi, kas nav retas vakariņas divatā, jāatzīst.
Protams, veselais saprāts man ik pa brīdim atgādina, ka kūniņas stadija nemēdz būt mūžīga, un tad, kad būs pienācis brīdis izkapsulēties, varu sagaidīt nepatīkamu pārsteigumu, piemēram, atklājot, ka man palicis ļoti maz draugu. Ka esmu nocietusies pēc krogiem, dejām pa galdiem, anekdošu stāstīšanas, kolēģu aprunāšanas un dalīšanās dārzeņu sacepumu receptēm - bet mani neviens ne uz ko tādu vairs neaicina.
Jā, iespējams, šī bija neveikla taisnošanās.
Un to drīkst neņemt vērā.

Biju Viesībās. Izdevās labāk kā biju cerējusi. Jau dažus gadus iepriekš esmu perfekti iemēģinājusi frāzi "Ak, nejautājiet - man ir sarežģīta privātā dzīve!" (Jūs taču atceraties autori - bija tāda ļoti glīta Francijas ministre, kas nejauši apdzemdējās, un tad viņa šo atbāza visiem žurnālistiem, kuri ziņkāroja par atvases paternitāti.) Atvases man nav, bet atbilde noder. Lūk, savukārt jautājumos par darbu diezgan perfekti izplūdu tipiskos frīlansera vārsmojumos.
Tiesa gan, allažiņ liekas, ka normālam mana vecuma cilvēkam ir jāatrāda daži mazgabarīta spiedzoši humanoīdi, kas traucas pa telpu, apliedami cits citu un arī tavu vakarkleitu ar piena kokteiļiem, tāpat jāspēj pavicināt darba līgums ar kādu starptautisku uzņēmēju, lai skaitītos normāls un pieņemams. Bet pēc trešās vīna glāzes tā sajūta pāriet. Un tad var sastapt daudz jauku sen neredzētu cilvēku.

Bet tā kā sen nav rakstīts par ķēķlietām, gribu atgādināt vienu vistradicionālāko veiksmes recepti slinkām mājasmātēm, kas vēlas izskatīties padevušās jo aktuālajam sezonālās barošanās piegājienam. Ņemam cūkas cauraudzi, saduram krustnagliņām kā ezi, noziežam sinepēm, aizbakstām aiz ādas dažas ķiplokdaivas un varbūt kādu pārīti sašķeltu muskatriekstu un ļaujam pāris stundu ievilkties Tad iekuram krāsni, izberžam sautējamo katlu vai pīli vai ko citu tādu karstumizturīgu ar vāku. Ieliekam cūcēnu traukā, pieberam smaržīgos piparus, varbūt kādu timiāna sauju, ja mežonīgumu gribas, vai kadiķogas, tās arvien ko aristokrātisku atsit. Kādu gabaliņu ingversaknes var pierīvēt, tā jau vienmēr mājās mētājas. Drusku uzšļakstām ūdeni un stumjam ietraukoto cūķi krāsnī, bet paši ejam skatīties filmu vai palasīties kādu grāmatu. Kad māksla sākusi garlaikot, atraujamies no ekrāna vai folianta un nomizojam kāli. Sagriežam to neregulāros gabalos un pieberam gaļai. Ja cūcēns čurkst jo dikti, uzšļācam vēl mazliet ūdens un atgriežamies pie garīgās bagātināšanās. Nākamajā pauzē - iespējams, jums sagribējies čurāt - nenoslinkojiet un uzmetiet skatienu krāsnī notiekošajam. Varbūt cūķis sācis čurkstēt ilgās pēc burkāniem? Nelieciet viņam ciest, nokasiet dažus, noskalojiet, sagrieziet pusīkšķa garuma gabalos un sametiet, lai sūt. Pie viena var piekaisīt sauju sāls. Varbūt vēlreiz apslacīt ar ūdeni, bet varbūt arī nē. Tad tīru sirdsapziņu pačurājiet un atgriezieties pie filmas, traktāta vai partitūras, kas nu tur tobrīd nodarbina jūsu nemirstīgo garu. Kad garam sāks uzmākties garaiņu mutuļi, veldamies no virtuves kārdinošos mākoņos, atcerieties, ka, ja miesa dabū, kas tai pienākas, dvēsele mazāk cieš. Atraujieties no mūžīgajām vērtībām, pievērsieties atkal krāsnij - šis iespējams ir brīdis, kad piedevām jāpievieno vēl pārītis kartupeļu (nomizotu un sagrieztu, protams!), kā arī daži gabaliņi selerijas un pētersīļa saknes. Nu jau viss iegājis finiša taisnē, vien pēdējā piegājienā būs jāatceras noņemt traukam vāku, pagriezt gaļu ar ādu uz augšu, uzjundīt no trauka dzīlēm kartupeļus un burkānus (tie atšķirībā no kolēģiem smukāk izskatās apgrilēti) un īsu brīdi ļaut visam augšslānim pārklāties ar zeltainu kraukšķīgu garoziņu. Ja filma jau noskatīta, varam pagūt novīlēt nagus. Tad gan jāliek uz galda šķīvji, naži, dakšas, jāsauc ēdāji un jāņem sezonālais sloufūds no krāsns ārā. Garšo parasti visiem, arī tiem, kas ikdienā nīst kādu no sastāvdaļām. Kļūdīties nav iespējams. Vai vismaz ir ļoti, ļoti grūti.
Manuprāt vienkāršākais ceļš uz labas ķēkšas cildeno vārdu. Un Mārtiņš Rītiņš, ticiet man, neuztaisīs ne sezonālāk, ne lēnāk!