Kurvjzieža kontemplācijas

Jau kādu brīdi nespēju labi justies saviesīgās kompānijās, kas lielākas par trim cilvēkiem. Arī smõltõlks (vai sīkruna, pilnībā akceptēju šo ģeniālo jaunvārdu) trijatā, godīgi sakot, prasa no manis zināmu piepūli, kas ne vienmēr šķiet attaisnojusies. Vajadzību pēc saskarsmes pilnībā apmierina retās tikšanās divatā ar kādu no draugiem. Vairumā šo tikšanās reižu es galvenokārt iejūtīgi uzklausu stāstus, atvērdama savā galvā aizvien jaunus failus "Anniņas jaunais brūtgāns", "Dacītes aklie randiņi", "Pētera psihais kolēģis" un tā tālāk. Nē, nevarētu teikt, ka mani tas galīgi neinteresē, es tomēr mīlu gan Anniņu, gan Dacīti, gan Pēteri, man ir svarīga viņu labsajūta un visi faktori, kas to ietekmē - kniebējus un kolēģus ieskaitot. Reizumis kāds no viņiem, ieaudzinātu manieru mudināts, iedomājas apjautāties, kā klājas man. Tad es drusku samulstu un neko daudz pateikt nevaru, jo lietas, kas aizpilda manu prātu un manu laiku, viņiem nevarētu šķist pat ne uz pusi tik interesantas kā man viņu sekss vai darbs. Būtu kaut kā dīvaini sākt, piemēram, stāstīt, ka nosēdēju četras stundas, konspektēdama Delēzu un Gvatari, un kādas intelektuālas pūles manam atrofētajam prātam tas sagādāja. Tajā manas dzīves daļā, kas norisinās ārpasaulē, ir pārāk maz notikumu, kas būtu dalīšanās vērti, un arī tie spēj interesēt tikai vienu mazu daļiņu no manu draugu loka. Līdz ar to visbiežāk saskarsmē jūtos kā sūklis. Diezgan jau piesūcināts sūklis, piedodiet, tāds, kas zaudējis kapacitāti un ir stipri tuvu nefunkcionēšanai.
Rezultātā man pilnībā zudusi interese par viesībām, tusiņiem, burziņiem, visu to jezgu, kas ietver smaidīšanu, runāšanu, jautājumu uzdošanu, notikumu un anekdošu atcerēšanos, aiz dažādiem rituāliem maskētu cīņu par apkārtējo uzmanību. Visu saskarsmi, kas nav retas vakariņas divatā, jāatzīst.
Protams, veselais saprāts man ik pa brīdim atgādina, ka kūniņas stadija nemēdz būt mūžīga, un tad, kad būs pienācis brīdis izkapsulēties, varu sagaidīt nepatīkamu pārsteigumu, piemēram, atklājot, ka man palicis ļoti maz draugu. Ka esmu nocietusies pēc krogiem, dejām pa galdiem, anekdošu stāstīšanas, kolēģu aprunāšanas un dalīšanās dārzeņu sacepumu receptēm - bet mani neviens ne uz ko tādu vairs neaicina.
Jā, iespējams, šī bija neveikla taisnošanās.
Un to drīkst neņemt vērā.