Kurvjzieža kontemplācijas

Aiz loga sengrieķu drāmas kaķu valodā. Skaidri var izšķirt gan galvenos varoņus, gan erīniju kori. Māsiņas Brontē sastingušas uz palodzes nedalītā uzmanībā no ausu galu pušķīšiem līdz nadziņu līkumiem.

Domenika, mana māsa, meitene ar svētdienas vārdu! Ja nu tev kādreiz būs meita, - kas, starp mums runājot, jo dienas, jo mazāk šķiet ticams, un varbūt pat labi, ka tā, - māci viņai jau mazotnē, saki, lai bīstas no tiem, kas gauži reiz sāpināti. Jebšu tik bieži viņi mēdz gauži sāpināt citus.

Bet vispār - šī ir tāda diena, kad es ļoti, ļoti mīlu ziemu. Acimredzot visa padarīšana, visa mīlēt-nemīlēt būšana ir saulesgaismas daudzumā, ko pagūst saķert mana miesa. Virsnieru garozas dziedzeri, vai nu kas nu tie ir - bet tie valda pār mani, pār manām smadzenēm, tiklab galvas, kā muguras, pār dvēseli, pār garu. Tik vienkārši mēs, kurvjzieži, esam!

"Viņa bija tik slinka, ka rītos cēlās ļoti agri, lai pēc iespējas ilgāk varētu neko nedarīt."

Piesaistes trūkums vienam ienākumu avotam algota darba veidolā ir atstājis jo dziļas pēdas manā uzvedībā. Ap deviņiem vakarā es sāku žāvāties, ap desmitiem man jau gribas būt gultā un sākt skatīties pirmo sapni, lai no rīta pēc iespējas agrāk pieceltos. Jo es jūtos ļoti slikti, ja esmu nogulējusi rītausmu, man šķiet, ka dienai pietrūkst kaut kā būtiska, ja neesmu saullēktā veikusi dažas āsanas un ierakstījusi blociņā, cik izelpas varu noturēt, piemēram, tiltiņu (čakrāsanu, smalki sakot, ja). Un man vajag manu rīta rituālu ar lielo baltas kafijas krūzi pie atvērta loga, turot aiz pakaļkājas Šarloti, lai neizlec pavazāties. Tas ir brīdis, kad diena ir visskaistākā, jo viss ir noslēpums un potencionalitāte, laimīga gatavība visam, nekas vēl nav aizsākts, iebojāts vai sagādājis vilšanos.
Ar labu nakti, Ciba!