Kurvjzieža kontemplācijas

"Viņa bija tik slinka, ka rītos cēlās ļoti agri, lai pēc iespējas ilgāk varētu neko nedarīt."

Piesaistes trūkums vienam ienākumu avotam algota darba veidolā ir atstājis jo dziļas pēdas manā uzvedībā. Ap deviņiem vakarā es sāku žāvāties, ap desmitiem man jau gribas būt gultā un sākt skatīties pirmo sapni, lai no rīta pēc iespējas agrāk pieceltos. Jo es jūtos ļoti slikti, ja esmu nogulējusi rītausmu, man šķiet, ka dienai pietrūkst kaut kā būtiska, ja neesmu saullēktā veikusi dažas āsanas un ierakstījusi blociņā, cik izelpas varu noturēt, piemēram, tiltiņu (čakrāsanu, smalki sakot, ja). Un man vajag manu rīta rituālu ar lielo baltas kafijas krūzi pie atvērta loga, turot aiz pakaļkājas Šarloti, lai neizlec pavazāties. Tas ir brīdis, kad diena ir visskaistākā, jo viss ir noslēpums un potencionalitāte, laimīga gatavība visam, nekas vēl nav aizsākts, iebojāts vai sagādājis vilšanos.
Ar labu nakti, Ciba!