Kurvjzieža kontemplācijas

Jo vairāk iedziļinās kādu skandālu anatomijās - vienalga, vai par Oktobra revolūciju runājam, par 1968. gada franču studentu nemieriem vai kaimiņu kašķi kāpņutelpā - jo grūtāk kļūst definēt iesaistīto pušu motivācijas. Kas ir drosmīga cīņa par taisnīgumu un kas sīka, godkārīga vēlme pabojāt dzīvi kādam, kas izrādījies bagātāks, slavenāks, veiksmīgāks. Kurā brīdī solidaritāte Cildenās Idejas vārdā kļūst par uzkūdāma pajoliņa izmantošanu, lai bez riska nokārtotu savus personiskos, visnotaļ maziskos rēķinus. Un galu galā - kad brīva un lepna atteikšanās no angažētības ir tikai gļēvulīga slapstīšanās no jelkāda viedokļa paušanas.
Ai, protams, viszināmas banalitātes, un tā. Es te tikai pie sevis prātuļoju.

Pelēks, blāvs, palss, bālgans, pelēcīgs...Brīnums gan, kā tauta, kas divas trešdaļas gada spiesta vērot tikai vienas krāsas visdažādākās nianses, spējusi tai radīt tik maz apzīmējošu vārdu.
Slapjdraņķis un pelēkais žņaudzenis, kas šobrīd plosās pa manu dzimto pilsētu, ir ļaunāks par simtiem vulkānu, zemestrīču un tuksneša vētru. Tas nav godīgs lielceļa laupītājs, kurš pieskrien un izgāž tev zarnas, tas ir nodevīgs laulenis, kurš ik dienas kaisa sāli tavā kafijā un arsēnu tavā zupā, lasa īsziņas tavā telefonā un zāģē par netīriem traukiem. Tas nav infarkts vai mēris, kas ļauj tev ātri un dramatiski nomirt, atstājot sērās un cildenās atmiņās grimstošus draugus, nē, tā ir sīka, neārstējama čūla jutīgā ķermeņa daļā, hemoroīds vai radikulīts, - kas tāds, no kā nenoslēpsies traģikas piesātinātā vientulībā, bet gan nīgrs un samocīts, sevi un apkārtējo pasauli nīstot, turpināsi pildīt bezjēdzīgus ikdienas darbus, dalīsies īgnumā ar visiem, ko gadīsies sastapt, un nebeigsi klusībā cerēt, ka nav tālu tas brīdis, kad nāve tevi un apkārtējos atpestīs no tavas bezgaršīgās, pelēkās, slapji piemirkušās un draņķīgās dzīves.

Man patika pagājušā ziema, jo tad vismaz bija Saule. Un līdz ar to arī kāds kustētprieks.