Kurvjzieža kontemplācijas

Pēdējā laikā varen bieži manā galvā uzpeld atskārtums, ka dzive tomēr ir nezināms un ierobežots skaits stundu, kas man atvēlēts. Un tad es arvien apņemos tās vadīt, darot lietas, kas sagādā vai nu prieku, vai gandarījumu, vai ziņkāres apmierinājumu. Pirmām kārtām man pašai, jo neaizstājama varu būt vienīgi sev. Bet jo labāk, ja kaut kas no tā izrādās noderīgs vēl kādam.

Kaut kā nejauši domas aizmaldījās bērnības atmiņās. Lūk, un atcerējos vienu sasodīt jauku pasaku grāmatiņu, kas man bija gauži mīļa - Jozefa Ladas (Šveika ilustratora, tā paša)"Jautrās pasakas". Tolaik es nekā nezināju par dženderiem un binārās opozīcijas dekonstruciju, taču man ļoti patika, ka princeses šajās pasakās nevis sēdēja torņos un elsoja, bet bija krutās sportistes, devās ekspedīcijā uz elli atpestīt krietno tēvadēlu, komandēja laupītāju bandu un vispār - dzivoja normālu, pilnasinīgu dzīvi. Un vēl, atceros, vienā no pasakām darbojās pūķis, kurš, atgriezies no studijām lielpilsētā, bija sācis taisīt manikīru un pilnībā zaudējis interesi par daiļu jaunavu laupīšanu.

Ja kādu darbu nepadara tam paredzētajā laikā, vēlāk to pabeigt ir gandrīz neiespējami, sasodīts!
Pie tam, līdzko es atrauju dibenu no krēsla, kas pie datora, tā klāt ir Emīlija un uzstutē savu dibenu uz tastatūras.