Kurvjzieža kontemplācijas

Astotā ieslodzījuma nedēļa, četrpadsmitā no beigām. Tieši trešdaļu esmu jau atsēdējusi. Šorīt, pa ielu nākdama, pie sevis skaitīju: četrpadsmit, četrpadsmit, četrpadsmitl... Droši vien tomēr izturēšu. Ik pa brīdim apsveru iespēju lūgt mainīt līguma nosacījumus, samazinot algu, bet arī manu uzturēšanās laiku šeit. Iespējams, es pat mīlētu šo padarīšanu (par darbu to saukt pirksti neceļas), ja man te nebūtu jāpavada tik šausmīgi daudz tik neproduktīvi izšķiežama laika. Ik pa brīdim mani stindzina doma, ka, nezinām taču neviens savu nāves stundu, un, ja manējā pienāk, piemēram, jaunnedēļ, tad mani pēdējie iespaidi saistīsies ar dzelteni pelēkajām sienām aiz loga un datora monitoru četrdesmit stundas nedēļā.

Gribēju ierakstīt par savu foršo vīkendu, lai neizklausītos tik gaudulīga. Kādu brīdi aprakstīju visu, kas man licis justies laimīgai - baklažānu cepšana, tērgāšana ar feministēm, filmēšanās, grāmatas un daudz daudz maiguma, ak, pat vēlēšanu iecirkņu apsekošana kā viena varen interesanta akcija.
Nu, jā - un tad es pamanīju, ka atkal kunkstu par to, ka šodiena man to visu nolaupījusi, un atstāju ierakstu aizslepenotu.