Kurvjzieža kontemplācijas

Tāpat vien, lai neaizmirstas, atzīmēšu pati sev, ka man zudusi ticība visiem tiem rakstoņiem, kas anorektisko beibju žurnālos a'la "Shape" un arīdzan visādos portālos pauduši vēsti, ka maratonam iespējams uztrenēties astoņu nedēļu laikā - arī tad, ja cilvēks iepriekš nav regulāri skrējis. Nē, nu varbūt,ka viņu mērķauditorija ir 18-20 gadīgi jaunekļi, kam vecāki atslēguši internetu un kas līdz šim skolā bijuši labākie sporta stundās... Taču par sevi es zinu jo skaidri - ja es tagad sāktu trenēties maratonam, man ar astoņām nedēļām būtu krietni vien par īsu, vai arī tas maratons man noslēgtos akurāt kā tam pašam pirmajam skrējējam (atļaušos atgādināt - atskrēja, pateica "Mūsējie-čempioni!" un nogāzās beigts). Ja maijā, jūnija sākumā man vēl šķita, ka pa šo vasaru es varētu sagatavoties pusmaratonam, tagad esmu ieskatījusies patiesībai acīs - nevarētu vis! Nē, tas ir - kaut kā jau es to 21 kilometru noskrietu gan, - aptuveni trīsarpus stundās, domājams, - taču uz mājām kādam mani būtu jāstumj ratiņkrēslā, divas dienas es nekāptu laukā no gultas, bet ceļu un potīšu locītavas nāktos nomainīt pret kādiem tur implantiem.
Nu ko, talanta trūkums ir kompensējams ar darbu. Ilgstošu darbu. Pacietīgu darbu, jā, jā. Un šis jaukais pasākums http://www.marathondumedoc.com/ varēs gaidīt mani vēl dažus gadus.