Kurvjzieža kontemplācijas

Manā vannasistabā apmeties milzīgs, melns zirneklis. Pirms dažām dienām viņš man uzglūnēja, kad mazgājos. Neuzdrošīnājos ne spiegt, ne vēcināties ar dušu, jo baidījos, ka ūdens strūkla var notraukt viņu no sienas un uzdzīt man tieši virsū. Ātri noskalojos un, atpakaļ skatīdamās, pametu telpu, pat noslaucīties uzdrīkstējos vien guļamistabā. Pēc tam briesmoni nemanīju, nopriecājos, ka būs aizgājis. Taču šodien viņš ir atpakaļ, ieligzdojies beržamajā vīkšķī un nolēmis gulēt līdz pavasarim. Mēģināju viņam uzrīdīt te vienu, ne otru kaķi, taču dumjie lopiņi nosprieda, ka tik sīks proteīna kumoss varētu likties interesants, ja vismaz lidotu pa gaisu (miltu kodes viņām, piemēram, patīk kā medījums), turklāt vannā slīd ķepas, un vispār liecies mierā, stulbais divkāji.
Labi, ka ceļojumi ir mani pieradinājuši pie mazgāšanās izlietnēs.

Sapņi izgāšnakt, kā jau pie pilnmēness, visiem bijuši jo krāšņi - man arī gadījās kāds pusducis nesaistītu sižetu, ko fragmentāri atceros. Ievērības cienīgākais man likās tas, kurā runājos ar Airisu Mērdoku. Viņa gan nav nekad man bijusi īpaši mīļa rakstniece, un nomodā nekādi nespēju atcerēties, kā viņa sapnī izskatījās, bet viena zemapziņas daļa man saka, ka šis sapnis bija dikti uz labu.
Un, jā - citos sižetos bija arī tie sen neredzētie maģisko uzbudinājumu sniedzošie arhitektūras pieminekļi, ieskaitot pareizticīgo katedrāli, kas man kopš astoņpadsmit gadu vecuma mēdz rādīties kā noslēpumains mistiskas laimes solījums.