Kurvjzieža kontemplācijas

20. Decembris 2009

Krāšņais Kurvjziedis

Navigation

20. Decembris 2009

Add to Memories Tell A Friend
Grasījos jau iepukstēt garumgaro žēlabu par baiso sāmu zemes spelgoņu, kas pārvērtusi mani resnā eskimosietē, par to, kā nespēju neko šajā aukstumā padarīt, jo salst vai nu pirksti vai dvēsele, par to, ka reiz beigsies ingvera, medus un citronu krājumi, kā arī sveces un vannas putas, un tad nāve mani pārsteigs tādu, kāda esmu – sastingušu ar putekļlupatu vienā un datorpeli otra rokā, neko neredzošu skatienu vērstu pret neizmēzto māju un neuzrakstītajiem daiļdarbiem, bet dažas dienas vēlāk māsiņas Brontē saskaņā ar visiem vecmeitu literatūras kanoniem skrubinās manu līķi. Jā, nu visas šis baisās, ledainās vīzijas es grasījos apcerēt, bet tad no loga caur sniegpārslām uzspīdēja saulesstars, atmodināja manī estēti, sportisti, potenciālo SHAPE vāka modeli un vēl ko nu tur. Es apvilku treniņbikses, džemperi, krosenes un devos skriet.
Pirmās trīs minūtes klusiņām lamājos un apsvēru, vai negriezties atpakaļ. Vējš līda aiz džempera apkakles un no turienes kā no slēpņa koda ausīs. Pēc tam šis kaut kur pazuda, un vispār gaiss no plīstoša stikla konsistences pamazām pārvērtās stingri sakultā putukrējumā. Sniegs ir skriešanai daudz piemētotāks nekā rudenīgie dubļi, un vispār, kad tu, cilvēks, skrien pa tādu Ulmaņlaika kartītes ainavu, tu pats sev nevilšus liecies tāds slaidāks, lokanāks un vingrāks, nekā pirmīt spogulis rādījis. Nebūtu tik ilgi slinkojusi, aizbildinādamās ar tumsu, dubļiem, slapjdraņķi un tamlīdzīgām blēņām, varētu skriet ilgāk. Un pēc tam pašas neizmēztā māja liktos vēl siltāka.
Kustēties ir baigi labi! Tā, ja!

Mazliet moralizējoši par mīlu

Add to Memories Tell A Friend
Ar visu to Ziemassvētku laiku, graužot sadāvinātās piparkūkas (ciest nevaru piparkūkas, to taču visi zina!) un meditējot par virszemes mieru un laba prāta cilvēkiem, sapratu, ka laužas ārā dažas triviālas patiesības, ko jau pasen biju gribējusi uzrakstīt – galvenokārt, lai pašai neaizmirstas.
Es domāju par mīlestību, kuras pietiktu pašai un apkārtējiem, par pasauli un cilvēkiem, ar visām to neskaitāmajām vainām un kaitinošajiem sīkumiem, par to, kāpēc bērnus mīlēt ir vieglāk nekā vecākus, par to, kāpēc dažiem cilvēkiem ir grūti vai pat neiespējami draudzēties ar sava dzimuma pārstāvjiem, par to, kāpēc izmisīgi pieķerties kādam ir vieglāk nekā izjust labvēlību un uzticēšanos pret citiem, kas ir ap tevi. Nē, neko gudru un nebijušu neizdomāju, viss kā vienmēr atgriežas sākuma punktā, pie sevis paša(s).

Cibā daudzkārt apprātuļotās attiecības ar vecākiem arīdzan pirmkārt ir attiecības ar sevi pašu. Jo vecāki, lai kādi nu arī viņi būtu, dzīvo mūsos, mūsu gēnos, ko nodosim tālāk saviem bērniem, mūsu mīmikā, balss intonācijās, neskaitamajos sīkajos ieradumos, kas aizgūti, vai nu neapzināti kopējot, vai tieši pretēji – par spīti. Pat tad, ja kāds no viņiem vai, nedoddies, abi ir alkoholiķi, psihopāti vai kriminālnoziedznieki, arī tad viņi ir mūsu identitātes pamats. Un arī tad viņi nav tikai alkoholiķi, psihopāti vai kriminālnoziedznieki, bet gan cilvēki, kas apveltīti daudzām jo daudzām dažnedažādām īpašībām, daļa kuru turpina dzīvot mūsos. Ceturtais bauslis (akkungs, cik banāli ir citēt Bībeli!) māca tieši to, - ka laimīga, miera un saskaņas pilna dzīve ir iespējama, vien pieņemot savu izcelsmi, piedodot vecākiem gan viņu pedagoģiskās kļūdas, gan netīkamos ieradumus un rakstura iezīmes. Citādi sanāk visu mūžu nīst daļu sevis, un tas nevar būt nekāds vieglais mūžs.

Un vēl tajā pašā sakarā ļāvu domām aizklīst pie attiecībām ar bijušajiem mīļotajiem/mīļākajiem. Arī tas ir tikai spogulis, kas rāda tevis paša(s) pagātni. Vai nu tu vari ar vieglumu un pateicību pieņemt visu savu pieredzi – arī to, kura dažbrīd darījusi tevi vāju, ievainojamu, nožēlojamu, sašutušu, greizsirdīgu un niknu, - vai nē. Un, ja gadu vai ilgāk pēc šķiršanās nav iespējams piedot un pieņemt otra cilvēka nespēju ilgtermiņā attaisnot cerības, kas tikušas dāvātas pirmajā hormonu mutulī, tā arī pirmkārt un galvenokārt ir nespēja pieņemt sevi pašu un piedot sev – kādreizējo iemīlēšanos, vājumu, neapdomību, vilšanos vai ko nu tur vēl.
Mīliet sevi un visus, kas jūs kādreiz kaut mirkli mīlējuši! Tas dara dzīvi jaukāku un normalizē asinsspiedienu, goda vārds!:)
Powered by Sviesta Ciba