Kurvjzieža kontemplācijas

Grasījos jau iepukstēt garumgaro žēlabu par baiso sāmu zemes spelgoņu, kas pārvērtusi mani resnā eskimosietē, par to, kā nespēju neko šajā aukstumā padarīt, jo salst vai nu pirksti vai dvēsele, par to, ka reiz beigsies ingvera, medus un citronu krājumi, kā arī sveces un vannas putas, un tad nāve mani pārsteigs tādu, kāda esmu – sastingušu ar putekļlupatu vienā un datorpeli otra rokā, neko neredzošu skatienu vērstu pret neizmēzto māju un neuzrakstītajiem daiļdarbiem, bet dažas dienas vēlāk māsiņas Brontē saskaņā ar visiem vecmeitu literatūras kanoniem skrubinās manu līķi. Jā, nu visas šis baisās, ledainās vīzijas es grasījos apcerēt, bet tad no loga caur sniegpārslām uzspīdēja saulesstars, atmodināja manī estēti, sportisti, potenciālo SHAPE vāka modeli un vēl ko nu tur. Es apvilku treniņbikses, džemperi, krosenes un devos skriet.
Pirmās trīs minūtes klusiņām lamājos un apsvēru, vai negriezties atpakaļ. Vējš līda aiz džempera apkakles un no turienes kā no slēpņa koda ausīs. Pēc tam šis kaut kur pazuda, un vispār gaiss no plīstoša stikla konsistences pamazām pārvērtās stingri sakultā putukrējumā. Sniegs ir skriešanai daudz piemētotāks nekā rudenīgie dubļi, un vispār, kad tu, cilvēks, skrien pa tādu Ulmaņlaika kartītes ainavu, tu pats sev nevilšus liecies tāds slaidāks, lokanāks un vingrāks, nekā pirmīt spogulis rādījis. Nebūtu tik ilgi slinkojusi, aizbildinādamās ar tumsu, dubļiem, slapjdraņķi un tamlīdzīgām blēņām, varētu skriet ilgāk. Un pēc tam pašas neizmēztā māja liktos vēl siltāka.
Kustēties ir baigi labi! Tā, ja!