Kurvjzieža kontemplācijas

Ja mūsdienās vēl kāds apsēsts mehāniķis alkst izgudrot perpetum mobile, es varu kā iedvesmas avotu viņam uz pāris naktīm aizdot Šarloti.
Neizgulējusies un īgna.

Man ir atgriezušies dīvainie sapņi, kurus neprotu izskaidrot. Tajos visos vīd pilsēta, kas līdzinās Rīgai, un ēka, kas līdzinās pareizticīgo katedrālei Esplanādes malā. Ir dažādas situācijas, kuru dēļ es nokļūstu Vietā un skatos uz Torni, un Vieta katrreiz ir mazliet citāda, tai var piemist paugurains reljefs, to mēdz rotāt dažādi koki un ziedi, taču Vieta katrreiz ir neprātīgi skaista, un tās skaistums satrauc mani līdz eiforijai un sirdsklauvēm, liekot nodomāt, ka varu iztikt bez sakrālā pārdzīvojuma tieši tāpēc, ka man to tik sekmīgi aizstāj estētiskais. Tornis arī katrreiz ir citāds - visbiežāk gan bizantisks, bet ir bijis arī gotisks un pat daudzstūrains, kādu, jaunībā lasīdama Eko "Rozes vārdu", iztēlojos torņēku ar bibliotēku. Un tomēr es katrreiz zinu, ka tā ir tā pati Vieta un tas pats Tornis, ko tik bieži esmu redzējusi sapnī, un mani pārņem gan svētsvinīga bijība, gan maiga laime, gan tīri fizioloģisks uzbudinājums. Studiju gados šajos sapņos es reizēm iegāju Tornī. Esmu tur maldījusies, ar dažādu liftu un kāpņu palīdzību kursējusi starp stāviem. Vienreiz es tur sastapu kādu Veco, Viedo Vīru, kurš izskatījās pēc safotošopēta Gētes un Kanta hibrīda. Bet pēdējos gados es vairs tornī iekšā netieku, škiet, pat nemēģinu, taču tas joprojām manī izsauc tikpat spēcīgas emocijas un sajūtas.
Es sarotu, ka visi šie simboli ir triviāli, kā ņemti no kādas brošūriņas "K.G.Junga darbu pārstāsts vieglajā valodā", bet tomer es neteku skaidrībā ar šiem sapņiem un mulstu.

"Manā rajonā" ir ļoti daudz frizētavu. Noiedama kvartālu ap savu māju, es varētu apgriezt matus, apsauļoties solārijā, veikt manikīru, pedikīru, vaksāciju, koriģēt uzacis, pieaudzēt skropstas un vēl palūgt, lai mani nokrāso kā Faberžē olu, katrai procedūrai izvēloties savu iestādi. Šodien man bija tikai viena vēlme - apgriezt matus uz pieres, un es izvēlējos visnoplukušāko no dailes saloniem.
Mazā pagrabiņā neganti smirdēja pēc ilgviļņu sastāva - nu, tas neatkārtojamais skābes un degošu matu smakas kokteilis, kas gāza no kājām, ieejot jebkurā frizētavā padomju laikos. Zem žāvētāja sēdēja smaidīga, krunkaina kundzīte. Meistarīte - apaļīga, padzīvojusi čigāniete, kuras tautību nemaskēja pat balinātais sprogu mākonis uz galvas - nosēdināja mani krēslā, apsprauda ap kaklu dvielīti, tā apakšējos stūrus iedeva man rokās un teica: "Turiet. Citādi viss birs pašai klēpī." Un tad viņa ņēmās ar parastajām šķērēm, ar robainajām-filējamām un vēl ar mazām, smalkām šķērītēm. Tad sekoja uzbrukums ar ķemmi un apaļo suku, bet visbeidzot no mazas tūbiņas tika izspiests matu vasks, kas piešķīra manām šķipsnām pēdējo elegances triepienu.
Nedaudz bažīgi uzliku atpakaļ brilles, lai ielūkotos spogulī. Un paliku apmierināta.

Man gadījies atkal ieviest žurnālu "Shape" (hormoni laikam), un tas mani kā vienmēr uzvedinājis uz pārdomām par ēšanas ieradumiem un neirozēm. Padomājusi sapratu, ka man noteikti nedraud anoreksija - gars nav tik labprātīgs, toties miesa stipra - taču līdz bulīmijai gan es varētu nodzīvoties viens divi. Kaut kas ļoti valdzinošs tajā "apēd & izvem" principā. Tāpat kā "sagrēko un atpērcies", kā "uzraksti un izdzēs".
HA!