Kurvjzieža kontemplācijas

Man ir atgriezušies dīvainie sapņi, kurus neprotu izskaidrot. Tajos visos vīd pilsēta, kas līdzinās Rīgai, un ēka, kas līdzinās pareizticīgo katedrālei Esplanādes malā. Ir dažādas situācijas, kuru dēļ es nokļūstu Vietā un skatos uz Torni, un Vieta katrreiz ir mazliet citāda, tai var piemist paugurains reljefs, to mēdz rotāt dažādi koki un ziedi, taču Vieta katrreiz ir neprātīgi skaista, un tās skaistums satrauc mani līdz eiforijai un sirdsklauvēm, liekot nodomāt, ka varu iztikt bez sakrālā pārdzīvojuma tieši tāpēc, ka man to tik sekmīgi aizstāj estētiskais. Tornis arī katrreiz ir citāds - visbiežāk gan bizantisks, bet ir bijis arī gotisks un pat daudzstūrains, kādu, jaunībā lasīdama Eko "Rozes vārdu", iztēlojos torņēku ar bibliotēku. Un tomēr es katrreiz zinu, ka tā ir tā pati Vieta un tas pats Tornis, ko tik bieži esmu redzējusi sapnī, un mani pārņem gan svētsvinīga bijība, gan maiga laime, gan tīri fizioloģisks uzbudinājums. Studiju gados šajos sapņos es reizēm iegāju Tornī. Esmu tur maldījusies, ar dažādu liftu un kāpņu palīdzību kursējusi starp stāviem. Vienreiz es tur sastapu kādu Veco, Viedo Vīru, kurš izskatījās pēc safotošopēta Gētes un Kanta hibrīda. Bet pēdējos gados es vairs tornī iekšā netieku, škiet, pat nemēģinu, taču tas joprojām manī izsauc tikpat spēcīgas emocijas un sajūtas.
Es sarotu, ka visi šie simboli ir triviāli, kā ņemti no kādas brošūriņas "K.G.Junga darbu pārstāsts vieglajā valodā", bet tomer es neteku skaidrībā ar šiem sapņiem un mulstu.