Kurvjzieža kontemplācijas

Esmu pārāk apmierināta ar sevi un dzivi, lai interesanti rakstītu Cibā. Pārskati par kniebieniem man nepadodas, žūpoju aizvien retāk, mācības rit uz beigām. Ekonomiskā krīze man līdz šim ir sagādājusi - jo citādi pašai pietrūktu drosmes - vienīgi laimīgo iespēju pusgadu neiet uz apriebušos darbu, bet tā vietā iedziļināties interesantākās lietās. Aiz loga viss zied, naudas vēl kādam brīdim pietiek.
Lai neizsauktu dievu skaudību, apņemos samazināt vidukļa apkārtmēru līdz 2004.gada vasaras rādītājiem - toreiz jutos ar savu ārieni visvairāk apmierināta - būs ar ko noņemties un par ko ciest, jo diez vai tik viegli tas izdosies, kā nekā sešarpus centimetri.
Un tad es augustā varētu būt skaista, slaida un intensīvi meklēt darbu.

Mēģinādama pati saprast savu bezrūpību, kā ticamāko izskaidrojumu redzu iedzimto "procesorientāciju" apkārtējo vairākumam piemītošās "rezultātorientācijas" vietā. Esmu laimīga, ja labi jūtos šeit un tagad - tai ziņā pat budistu mūki varētu nākt no manis pamācīties. Ja man sagribas adīt, es adu, un pēc tam manā skapī gadiem mētājas nepabeigti adīkļi, jo process ir zaudējis pievilcību, bet rezultātu var sasniegt vienkāršāk, tobiš aiziet uz tirgu un nopirkt. Ja es mīlu un mīlēta jūtos, mani neinteresē, vai tas novedīs pie kāzām un bērniem. Mani nemotivē izredzes kādreiz saņemt "sūrā darba saldos augļus" - viss, ko esmu rezultāta vārdā mēģinājusi pasākt, novedis pie fustrācijas un sava mentālā ķermeņa izvarošanas. Es varu laimīgi sēdēt izgāztuvē un meditēt par krītošām rožu ziedlapiņām, līdz pat brīdim, kad man kļūst auksti un sagribas ēst - tad gan es došos kādas komfortablākas vietas un nodarbes meklējumos.
Un nav tas ne labi, ne slikti, ne pareizi, ne nepareizi.

Šovakar pilnīgi nejauši nokļuvu Saules muzejā pie 312 saulītēm un neskaitāmiem saulainiem ķinķēziņiem. Man tur patika.