Nevaru beigt slaucīt aizkustinājuma asaras par cilvēkiem, kam slabo pašiem pateikt kādam acīs: "tu, kuce, man riebies!", taču kas ir gatavi spiedzīgā korī vankšķēt kādam citam aiz muguras: "pasaki tai kucei, ka viņa tev riebjas, pasaki! Mēs tev nopirksim par to saldējumu!"
Ai, ciba, ciba - par ko šeit ļaudis pārvēršas!
Vakar, pateicoties S, tiku pie lieliska nostalģiska kultūras baudījuma - noskatījos šo te:
http://festivali.arsenals.lv/fff/2009/02/05/vakari-ciemata-pie-dikankas/lv/ . Izķiķinājāmies par 60. gadu sākuma specefektiem ar nešķīsto spēku lidojumiem zvaigžņotajās debesīs, lēkājošajiem pelmeņiem (ai, gluži vai pelmeņus sagribējās!) un kazaku šļūkšanu augšup kalnā.
Vajadzēs palasīt Gogoli. Mazliet mistikas un humora piestāv zilgani mitriem marta vakariem.
Paldies visiem, kas turēja īkšķus! Paldies Lielajam Cibas Dievam, Visu Kaķu Dievam un Visu Kaķuveceņu Dievam!
Sīkā šmurgule beidzot tika satikta kvartāla galā, slapstoties zem krūmiem. Rokās nedevās, bet, ieraudzījusi mani, nepārprotami skrēja uz māju pusi. Atstutēju ārdurvis ar ķieģeli, atstāju dzīvokļa durvis pavērtas, un re - pēc divām minūtēm jau zem gultas tupēja salijis, netīrs un izspūris radījums.
Starp citu - pirmo reizi izlikās, ka mani kaķi priecājas viens otru redzēt.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
