Ja tusiņā nedzer, tomēr nesanāk mājās atgriezties agrāk, un nav arī drošas pārliecības, ka rīt nebūs vieglu paģiru. Ak, šis ieraduma spēks!
Viens mācību posms beidzies. Un ir mazliet žēl, un pietrūks, un skumji.
Jāraksta un jātievē, - diezgan grūti apvienojamas lietas.
Ar Solvitu kalām plānus, kā nokļūt Abhāzijā. Pārāk daudz variantu nav - vai nu ar melnajiem balzāmiņiem jāuzpērk robežsargi, vai arī jāakreditējas kādā ANO misijā. "Miera dūjas bez robežām" vai kas cits.
Un pēc mēneša tiešam jāatsāk pelnīt naudu, mīļais Cibas Dievs, Tu dzirdi?
Reizumis esmu pie sevis pavīpsnājusi, dzirdot aktīvu latgaliešu dižošanos ar savu dialektu un novada pretstatīšanu pārējai Latvijai, esmu pieņēmusi, bet nekad ne sapratusi piederības akcentēšanu kādam pagastam vai ciemam. Taču jau vairākas reizes esmu sevi pieķērusi izjūtā vai domas atblāzmā, ka man pašai pret Rīgu ir jūtas, kamēr par Latviju - tikai priekšstats, kas īpaši nespēj rosināt nedz ilgas, nedz lepnumu, nedz piederības apziņu. Ja nu tikai superego diktētus prāta spriedumus.
Esmu ļoti viegli aizkaitināma, kad mani nesaprot, jo nez kādēļ liekas, ka daļa pārpratumu ir tīši. Mea culpa, mea culpa, mea maxima, maxima culpa!
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
