Kurvjzieža kontemplācijas

Šī patiešām būs labāka diena. Varbūt es pat saņemšos un padarīšu to, ko nepadarīju vakar.

No rīta, kad Šarlote atkal uz palodzes ošņāja āru, zem loga parādījās trubadūrs. Izskatījās pārāk pūkains un nenoplucis, lai būtu sētas runcis, droši vien kāds izstaigāties palaists vai izsprucis dīvānspilvens. Šis nosēdās sfinksas pozā, izstiepa kaklu un iedziedājās. Baritons mijās ar falsetu, veiksmīgas modulācijas, izsmalcināti melismi - vienkārši lielisks priekšnesums. No radiatora izlēca Emīlija, aiztraucās uz palodzi, pastūma Šarloti sāņus. Tā viņas abas tur tupēja, kopā sabāztiem deguniem, uzboztām apkaklēm, izspūrušām astēm un raudzījās lejup, kamēr lielas sniegpārslas lēni krita uz viņu ausīm.
Pēc minūtēm desmit runcim apnika dziedāt, viņš pagrieza galvu, ieraudzīja pelēko sētas kaķeni un aizskrēja viņai pakaļ.

- Tādi viņi ir, - es teicu māsiņām Brontē, iebērdama bļodiņās mierinājuma porciju. Un devos aizvērt logu. Lai nemulsina prātus.

Mani klišejainie priekšstati par rokoko lakmetu vizualizējas gaišzaļos, zilos, baltos, rozā un perlamutra pelēkos toņos, ar krietnu zelta pūdera un eksaltētas šizofrēnijas devu. Līdz ar to es Kaljostro un Elīzas fon Rekes tikšanos spēju iztēloties tikai uz maija debesu un ziedošu ābeļu fona, it kā citu mēnešu 18.gadsimtā vispār nebūtu bijis.

Vakar pirms iemigšanas domāju, ka derētu tak saņemties un tad, kad būs beidzot izmēzta pagaidām neapdzīvotā trešā istaba (jau divus gadus ilgstošs projekts), saulainajā pusē derētu ieviest puķpodus ar garšaugiem. Jo esmu par slinku, lai pirms katras salātu taisīšanas skrietu uz tirgu iepirkt bazilika, kinzas, selerijas, pētersīļu un diļļu buntītes, bet kaltētie garšaugi jau ir pavisam kas cits. Un tajās buntītēs vienmēr ir vairāk kā nepieciešams vienas sievietes vienai ēdienreizei, bet pēc divām dienām tie jau vairs nav svaigi garšaugi, tie ir labākaja gadījumā - sakaltuši un iemetami kādā zupā vai sautējumā, sliktākajā - iepuvuši un metami ārā.
Bet tad es atcerējos visus lakstaugus, kas pēc pāris nedeļām manās mājās ir sadzltējuši, noļukuši un miruši - ceru, ka devušies iesakņoties kādā no paradzīzes dārziem, lai Dieviņs dāsni laista viņu saknītes! - un nopūtusies atmetu šo domu. Varbūt iespraudīšu sīpolu ūdens glāzē, lai dzen lokus.